Jāņa pieprasītie.

Latvijas zaudējums norvēģiem radīja pārdomas par mācībām, ko gūstam. Jo katrai skolai ir cena, tāpat kā katra spēle dod vielu pārdomām un secinājumiem. Ko mēs varam paņemt no Norvēģijas hokeja?

Jau agrāk nācies rakstīt, ka labākās zāles Latvijas hokeja augšupejai, būtu mūsu izkrišana no elites divīzijas. Protams, vēlēt sliktu komandai nav viegli, tomēr – ja tas ir vienīgais veids kā piespiest atbildīgos cilvēkus rīkoties, nevis sapņaini žūžot – lai būtu! Pērnā pastaiga pa grāvja maliņu beidzās ar LHF prezidenta Lipmana stingro pārliecību – jāmaina treneris. Kirovs allaž meklē sev blakus cilvēkus, kas viņam piestāvētu pēc statusa kā pāvam spalvas, un - tikai tad tiek izvērtēta šīs klātbūtnes lietderība saimnieciskajā kontekstā. Skaidrs, ka Teda Nolana pieslēgšana bija emocionāla un efektīga – kas man tāds sūda Znaroks, ja es NHL labāko treneri varu izcelt! Atminiet, vēl jau bija arī Maika Kīnana variants, kas pilnīgi droši būtu tukšais numurs, taču, par laimi - nesanāca... Kāpēc Nolans bija labāks par Kīnanu? Tāpēc, ka otrais zemāk par kases lodziņu neskatītos, savukārt Nolans pēc rakstura un cilvēciskajām īpašībām gluži ciešami izprata mūsu sērdienīšu pirmās vajadzības. Viņam joprojām pietiek pacietības, lai pieaugušajiem hokejistiem treniņos mācītu spēka paņēmienus, gluži tāpat kā viņš visai ātri aprada ar situāciju, kad kļuva par NHL izstumto un pieņēma darbu junioru līgās... Nolana parādīšanās, kur fonā bija arī Pekas Rautakalio bārda pie „Dinamo”, būtībā iedeva neplānotu, bet pozitīvu grūdienu Latvijas hokeja tālākajai attīstībai. Protams, ja vien mūsu pacietības mērs saprot, kur mēs vispār šobrīd atrodamies. Ja vien mūsu esošais hokeja saprāts apjaustu, ka pārmaiņu laiks neklauvē – tas jau sen ir nepieciešams. Ar izlases treneri vien nevajadzētu apmierināties – jābrien tālāk un precīzāk.

Kad 1997. gadā Latvija debitēja pasaules čempionāta A grupā, norvēģi tieši togad izlidoja no elites. Starp citu, mēs ar viņiem spēlējam grupu turnīrā (vinnējām ar 6:3), kas savā ziņā atgādina šī gada izspēles kārtību. Tiesa, toreiz elitē bija 12 izlases, kas bija sadalītas pa seši katrā grupā. Augstākajā sabiedrībā Norvēģija atgriezās ar dāvanas palīdzību – viņi bija 1999. gada pasaules čempionāta rīkotāji... Tas ļāva aizmirst dažas nepilnības viņu hokeja virtuvē, kuras kā piedegusi putra nosmirdēja 2001. gadā – viņi atkal izlidoja no augstākās divīzijas... Tieši tajā brīdī viņiem pieleca, ka ekspluatēt iepriekšējos gados iedomātos vai iztēlotos iekarojumus ir visai naivs pasākums. Viņi mainīja treneri, bet, kas vēl būtiskāk – pilnībā valsts izlasei pakārtoja arī savas junioru programmas. Lūk, kāda šobrīd ir oficiālā statistika: Norvēģijā ir reģistrēti apmēram 6000 hokejistu, no kuriem teju 4000 ir junioru, jauniešu vai zēnu vecumā. Salīdzinoši, Latvijai šī attiecība ir 4500 pret 1500... Tāpat viņiem ir diezgan konkrēta sporta bāžu atbalsta programma, kurā ietilpst 41 mākslīgā ledus slidotava un, kas valsts līmenī tiek dotētas. 2002. gadā Norvēģija 1. dīvizijas B grupā zaudē ungāriem un dāņiem. Mēs tajā laikā vienu plauktu augstāk esam aiz Vācijas, Ukrainas, Šveices – vienpadsmitie starp lielajām hokeja valstīm. 2003. gadā norvēģi joprojām netiek ārā no savas grupas (zaudējums Francijai), savukārt mēs svinam zīmīgas uzvaras pār Krieviju (2:1) un Baltkrieviju (4:0). Starp citu, kas zīmīgi – no tā gada Latvijas izlases sastāva, pagājušajā nedēļā pret norvēģiem laukumā izgāja Krišjānis Rēdlihs, Širokovs, Sprukts, Laviņš, Masaļskis. Tuvu braukšanai uz Zviedriju šogad bija arī Tribuncovs, Reķis, Ankipāns, Macijevskis, kas toreiz bija mūsu pamatsastāva veči. 2005. gadā Norvēģija beidzot atgriežas elitē, pieveicot ungārus, poļus, ķīniešus un japāņus. Pēc gada Rīgā viņi uzvar tikai vienu spēli (dāņus ar 6:3), tomēr tas ir gana, lai saglabātu vietu starp lielajiem. Mēs norvēģus pievaram ar 4:2...

Pirmo lielāko mājienu ar mietu mums vikingi parāda 2007. gadā Maskavā – austrieši uzskata, ka todien mēs Norvēģijai esam zaudējuši apzināti. Ja būtu vinnējuši, tad Austrija saglabātu vietu augstākajā grupā. Taču Latvija piedzīvo konkrētu zāģi ar 4:7 un to mēs kaut kā pamanāmies aizmirst. Pēc gada Kanādā šos atkal ņemam (4:1), taču tad jau parādās pazīmes, ka Norvēģija sāk spēlēt atlētiskāku hokeju, kur dominē spēks un ātrums. Ar meistarību viņi galā vēl netiek, jo tās vienkārši nav gana daudz, kas piespēlē pretiniekiem izdevības skaitliskajā vairākumā, tomēr priekšsacīkstēs izcīnītie punkti ļauj Norveģijai togad nopelnīt vietu ceturtdaļfinālā un astoto vietu kopvērtējumā. Latvija – vienpadsmitā. Starp citu, jau tad novērojama kāda racionāla iezīme norvēģu spēlē – viņi necenšas par katru cenu būt labāki par kanādiešiem vai amerikāņiem, bet – savā svara kategorijā esošos, ja vien ir mazākā iespēja, paņem uz izbrīnu... Kā lai neatceras šī gada čempionāta sākumu, kad norvēģi iesildījās pret krieviem un zviedriem, iesvīstot, bet kreklus īpaši neplēšot, bet – kā bija mazākā izdevība pret čehiem, tā atņēma viņiem punktu... 2009. gadā Šveicē šiem atkal šūpoles – tikai viena uzvara pār Dāniju un 13. vieta (mēs – 7.), taču jau pēc gada Vācijā viņi atkal ir augstāk (9.v pret mūsu 11.v), bet pērn Slovākijā iekļūst labāko sešniekā (mēs – 13.). Kas notiek šogad uz ledus – redzam jau ar neapbruņotu aci. Vai tas ir Norvēģijas lielais loms? Šī snieguma vienkāršais noslēpums ir meklējams ļoti racionāla un pacietīga darba rezultātā.

Norvēģijā hokejs nav ne pirmais, ne otrais sporta veids, tāpēc viņu paraugs latviešiem būtu vērā ņemams. Atšķirībā no mums, pie viņiem lielākie talanti noteiktās vecuma grupās nesapņo par hokeju... Tos nosmeļ futbols, slēpošana, slidošana, iespējams, pat handbols. Tātad – nevaram teikt, ka viņu ir vairāk un tāpēc, tā ir priekšrocība. Attiecībā uz hokeja resursu Norvēģija ir tāda pati kā Latvija. Viņi mācās (izmanto) no zviedriem, mēs – no krieviem. Tostarp, viņu izlases spēlētāji praktiski gandrīz visos gadījumos spēlē zviedru augstākās līgas komandu vadošajās maiņās, mēs savējos turam vienkop vienā komandā... Salīdzinoši, pasaucam tos mūsu ļaudis, kas tajā pašā KHL spēlē citos klubos un tur tiek pie darba kā vieni no galvenajiem? Pujacs? Skaitās... Masaļskis? Otrais numurs. Kas vēl? Dārziņam bija vieta trešajā maiņā... Punkts. Mēs šobrīd visos vecumos hokejā spēlējam augstākajā divīzijā, norvēģi uz šī plaukta noturas tikai pieaugušo konkurencē... Tātad, it kā fragmentārā kvalitāte izstarojas uz mūsu pusi, tostarp darbs ar resursa pielietojumu un izmantošanu ir viņu pusē. Viņi nerāda uz ledus neko tādu, ko mēs nesaprastu vai – nevarētu izpildīt. Tur nav nekā no izciliem ripas virtuoziem! Labiem spēlētājiem – gan. Tostarp pozicionālajā spēle un spēka divcīņas – mēs noskatījāmies viņu mugurās. Viņi pasauli ņem ar kārtību – ar to pašu formulu, ko mēs ik pa brīdim piesaucam, bet – no kuras esam gatavi uzreiz atkāpties, ja vien vagars nav blakus. Jo tā ir vieglāk... Tomēr hokejā viegluma sajūtas rezultātu nedos, kur nu vēl tādai komandai kā Latvijas izlase. Nolanam kopā ar Ābolu un Ignatjevu vajadzētu radīt Latvijas hokeja attīstības stratēģiju, kas attiektos uz visiem vecuma līmeņiem - nav pamata to atlikt, nav iemesla par šī plāna nepieciešamību diskutēt. Tam ir jābūt! Lai nav tā, ka izlasē nonāk vēl nesenie juniori, kam ir mācīts tikai uzbrukt...

Pēc pasaules čempionāta Latvijas izlase, kas dalību čempionātā pabeidza ar 3 sausiem zaudējumiem, tiek „mazgāta un skalota” kā netīra lupata. Viedoklis ir visiem, kas labi, bet nereti – stipri vienveidīgs, kas slikti. Bet varbūt tomēr 10. vieta pasaules čempionātā un 11. vieta pasaules rangā ir patiesā Latvijas izlases vieta pasaules hokejā?

Vilšanās ir aprēķināma elementārā matemātiskā vienādojumā – tās izmērs ir proporcionāls pirms fakta liktajām cerībām. Jo biezāki rozā briļļu stikli un spraunākas cerības, jo rūgtāka pēcgarša. Attiecīgi, ja kāds bija aizsapņojies līdz medaļām, tad – negāciju apjoms ir tikpat fantastisks. Vai tiešām savu sapņu nepiepildīšanā vainojams kāds cits?

Viena no populārākajām pēc-čempionāta dogmām ir tāda, ka vainīgi Rīgas Dinamo sastāvā spēlējušie „stāri” un treneri, kuru virzienā ar „pirkstu rāda” arī pats Kirovs Lipmans. Kuri tad ir tie „stāri" un superprofesionāļi, kas varēja „piesist” norvēģus un/vai dāņus, bet negribēja? Kuri ir tie augstākā līmeņa hokejisti?

Nu, nav mums izlasē vismaz pašreiz tādu „zvaigžņu”, tādu profesionāļu, kas vienpersoniski vai „trīspersoniski” varētu paņemt spēli „uz sevi” un atrisināt aktuālās problēmas. Tāpēc arī esam čempionāta 10. vietā – savā līdz šim objektīvākajā „plauktā”. Līdzšinējos 15 pasaules čempionātos elitē Latvija ieņēmusi vidēji 9,9. vietu, amplitūdā starp 7. – 13. vietām. Trīsreiz ir izdevies aizsniegties līdz 7. vietai (1997., 2004., 2009.), trīsreiz sanācis palikt savā zemākajā punktā elitē – 13. vietā (2001., 2007., 2011.). Iepriekšējo reizi „krīzes punkts” bija necik sen – tieši pirms gada. Vai tas attaisno un pamato izlases sniegumu 2012. gada pasaules čempionātā? Nē. Bet par reālo vietu aizdomāties liek.

P.S. Labākās nianses un nominācijas

Pēc stipri sausas čempionāta izskaņas likumsakarīgi ēnā paliek epizodes un elementi, kas 2012. gada pasaules čempionātā Latvijas izlases izpildījumā un ierindā ir pelnījuši atzinīgus vārdus. Nu, nebija tā, ka visa „porcija” sa... sabojāta. Netrūkst arī izlases spēlētāju, kuriem līdzjutēji ir parādā atsevišķu „paldies” šī vārda tiešākajā nozīmē.

Rezultatīvākais izlasē – Miks Indrašis (3+2 punkti 7 spēlēs). Droši vien var atcerēties 1997. gada pasaules čempionātu, kurā Latvijas izlasē deviņiem (!) spēlētājiem bija nopelnīti 5 vai vairāk punktu; tiesa, tad arī bija „visilgākais” čempionāts Latvijas valstsvienībai – veselas 8 spēles. Tāpat var atcerēties Znaroka 3+7 punktus (8 spēlēs) 1997. gadā un Herberta Vasiļjeva 3+6 punktus (7 spēlēs) 2009. gadā. Tomēr ne vienmēr Latvijas izlases rezultativitātes līderi bija tik „bagāti” – piemēram, 2002., 2006., 2008. gada pasaules čempionātos (katrā – pa 6 spēlēm) nebija neviena Latvijas hokejista, kam būtu vismaz 5 punkti sakrāti. Tāpat der atcerēties, ka par izlases rezultatīvāko spēlētāju ir izrādījies 21 gadus vecs uzbrucējs – debitants, kurš pirmo sezonas pusi aizvadīja Liepājas Metalurgs ierindā Baltkrievijas ekstralīgā un otro – HK Rīga sastāvā MHL čempionātā. T.i., par otr- un trīs-šķirīgām uzskatītās līgās. Bija viena oficiāla spēle arī Dinamo ierindā kaut kad rudenī...

Labākā lietderības koeficienta un mikromaču summas autors – Guntis Galviņš (+3 un 5:1, kas sarūpēts 7 spēlēs). Latvijas izlases annālēs ir atrodami arī tādi cipari kā „+8” Kārlim Skrastiņam 1997. gada pasaules čempionāta 8 spēlēs vai „+7” dažādos laikos Sergejam Čudinovam, Aleksandram Kerčam, Sandim Ozoliņam, kā arī citi par Galviņa „+3” lielāki plusi. Tomēr, ja atceramies, ka šos plusus un mikromaču bilanci Guntis Galviņš ir izcīnījis, ejot cauri 3 sausiem zaudējumiem, kuros Latvija saņēma 9 „neatbildētus” vārtu zaudējumus... Turklāt Galviņš laukumā ir aizvadījis trešo daļu no izlases absolūtā spēles laika čempionātā, un šajā laikā izlase vārtu zaudējumu piedzīvoja tikai vienu reizi! Savukārt viņa pienesumu uzbrukumā atspoguļo 3 rezultatīvas piespēles.

Lielākā spēles laika īpašnieks – Oskars Bārtulis (21:11 vidēji 6 spēlēs). Vismaz pēdējos piecos pasaules čempionātos (2008. – 2012.), kopš IIHF oficiālajā statistikā apkopo un publicē katra spēlētāja aizvadīto spēles laika minūšu un sekunžu summu, nevienam Latvijas izlases spēlētājam lielāks vidēji spēlē aizvadītā laika apjoms nav bijis. Te gan jāpiebilst, ka Bārtulim 2012. gada čempionātā izlases rindās nav absolūti lielākais spēles laiks, kas ir Galviņam. Jo, kā atceramies, Bārtulim nācās izlaist vienu spēli (pret Norvēģijas izlasi) diskvalifikācijas dēļ. Taču jebkurā gadījumā – Oskaram Bārtulim nācās vilkt ievērojamu daļu no izlases „vezuma” pasaules čempionātā. Cita starpā viņš ir rezultatīvākais aizsargs izlases ierindā ar 1+2 punktiem (6 spēlēs; Galviņam punktu tikpat, taču proporcija par labu piespēlēm un spēļu skaits par vienu lielāks).

Lielākais „trafika liecinieks” – Georgijs Pujacs (12 gadījumi (5:7) 7 spēlēs). Pujacs čempionāta gaitā vairāk par citiem bija „degpunktā” – laukumā, kad Latvijas izlase piedzīvoja vārtu guvumus vai zaudējumus. Lai arī mikromaču bilance un arī lietderības koeficients Georgijam Pujacam šajā čempionātā ir negatīvs „-2”, tomēr viņa lietderība sniedzas tālāk par sausiem cipariem. To arī apliecina fakts, ka Pujacs tika apbalvots, kā viens no 3 labākajiem Latvijas izlases spēlētājiem 2012. gada pasaules čempionātā. Cita starpā, Georgijs Pujacs bija viens no tiem izlases vīriem, kas valstsvienībai pievienojās sagatavošanās posma pašās beigās – pēc ļooooti garas KHL sezonas.

Jaunākais spēlētājs – Ronalds Ķēniņš (dz. 1991.). Šogad čempionātā izlases jaunākais spēlētājs – 21 gadu vecais Ķēniņš – nav „pastarītis”, kuru sanācis turēt uz soliņa tikai „ar domu par rītdienu” un noderējis tikai par caurumu aizbāzni. Starp citu, arī pirms sezonas viņš 20 gadu vecumā bija jaunākais izlasē, bet tad vēl varēja spriest „par rītdienu”... Šosezon izrādījās, ka Ronalds Ķēniņš galvenā trenera Teda Nolana zīmējumā iederas vairāk nekā pieklājīgi. Kā apliecinājums tam – cīņasspars, vieta un tituls izlases labāko „trijniekā”, kā arī rezultativitāte. 1+2 punkti 5 spēlēs ļauj viņam būt trešajam rezultatīvākajam uzbrucējam Latvijas valstsvienības ierindā. P.S. Līdz šim izlases jaunākais debitants pasaules čempionātos elitē ir Kaspars Daugaviņš, kurš 2006. gada pasaules čempionātā debitēja 17 gadu vecumā (18 gadi palika čempionāta gaitā, bet jau pēc Latvijas izlases līdzdalības pabeigšanās). Debijas čempionātā Daugaviņam fiksētas 3 spēles un viena rezultatīva piespēle.

Vienīgais vārtsargs – Edgars Masaļskis (91,98% atvairītu metienu un GAA 2.65 – 6 spēlēs). „Vienīgais” vārtsargs tomēr ir nedaudz pārspīlēti teikts, jo „vienīgumam” īstenoties patraucēja aptraumēšanās spēlē pret Dānijas izlasi, kā rezultātā čempionāta pēdējie 4 periodi bija „atdoti” Mārim Jučeram. Te gan jāpiebilst, ka savā īslaikā Jučera statistika (91,84% un GAA 3.07) salīdzinoši nedaudz atpaliek no Masaļska skaitļiem. Pirmajam numuram Edgaram Masaļskim 2012. gada čempionāts ir viens no veiksmīgākajiem, ko apliecina arī „sausie cipari”. Masaļskis ir piedalījies 11 pasaules čempionātos elitē, no kuriem 8 čempionātos sargājis vārtus. Un tikai vienā pasaules čempionātā (2009.) viņam ir fiksēts statistiski labāks sniegums – 92,83% atvairītu metienu un GAA 2.53 (visās 7 spēlēs). Masaļskim atvairīto metienu procents labāks ir arī 2004. gada čempionātā – 92,11% (GAA 3.00); tomēr tās bija tikai 60 minūtes – bet pret Čehijas izlasi.

Sodītākais elements – Koba Jass (27 minūtes 7 spēlēs). Sportiskā Jasu klana pārstāvim šajā pasaules čempionātā uzskaitītas tuvu tam, ka tikpat soda minūtes, cik pa visām 7 spēlēm viņš aizvadīja uz ledus (35:12). Šī līdzība ir tuva ne tik daudz dēļ tā, ka saņemto minūšu daudz, bet gan dēļ salīdzinoši mazā spēles laika (vidēji 5:01 spēlē). Šoreiz ne tik būtiski svarīgs ir vērtējums, cik vajadzīga un ētiska ir bijusi Kobas Jasa villošanās ar kādu zviedru (un nav svarīgi, Eriks Karlsons vai Karls Eriksons), kā rezultātā – 27 minūtes un lielais piecminūšu mazākums pēdējā spēlē pret Zviedrijas izlasi. Lai diskusija paliek hokeja estētiķiem un „ētiķiem”. Šoreiz Koba Jass ir labs piemērs tam, ka izlasē var iekļūt arī ārpus diezgan plašā kandidātu loka esošs un sezonu ne tajā augstākajā līgā aizvadījis hokejists. Viss, kas tam nepieciešams, ir cīņasspars un treneris, kuram nav viedokļa un stereotipu attiecībā uz dažādu Eirāzijas valstu līgu gradāciju un stiprumu. Treneris, kuram, piemēram, nosaukums „Kazahstānas Augstākā līga” un „Kazcink-Torpedo-2” neizsaka neko, lai jau pirms sportista ieraudzīšanas nebūtu izveidojies viedoklis par viņu. Ja Koba Jass pievienojās izlasei kā „ielāps” sastāva iztrūkumiem, tad uz čempionātu aizbrauca, visvairāk pateicoties savai degsmei un enerģijai. Skaidrs, ka Stokholmā viņš nebija „atslēgas spēlētājs” (tādi, starp citu, nebija daudzi) un vairumā gadījumu noderēja sastāva „piesegšanai”, tomēr viņa klātbūtne tur ir un paliek notikums pats par sevi. Un, piemērs, ka ar darbu līdz izlasei ir iespējams tikt. Kaut uz vidēji 5 minūtēm spēlē, bet tā ir iespēja, kas nav pašsaprotama un visiem netiek dota.

2012. gada pasaules čempionāta Stokholmā spēlējošās grupas (S grupas) pirmā posma noslēguma tabula (saskaņā ar iihf.com; pp = pēc pamatlaika):
vieta izlase sp. U U pp Z pp Z vārtu st. punkti LAT vs.
1. Krievija 7 7 0 0 0 27:8 21 2:5
2. Zviedrija 7 6 0 0 1 29:15 18 0:4
3. Čehija 7 4 1 0 2 24:11 14 1:3
4. Norvēģija 7 4 0 1 2 33:19 13 0:3
5. Latvija 7 2 0 0 5 11:19 6 -
6. Vācija 7 2 0 0 5 14:31 6 3:2
7. Dānija 7 1 0 1 5 13:23 4 0:2
8. Itālija 7 0 1 0 6 6:31 2 0:5

Latvijas izlases spēlētāju statistika 2012. gada pasaules čempionātā (pēc 7 spēlēm; MM = mikromači; saskaņā ar iihf.com oficiālo statistiku, kurā iespējamas neprecizitātes):
spēlētājs dz. sp. punkti +/- MM SM vid. sp. laiks
UZBRUCĒJI
1. Miks Indrašis 1990. 7 3+2 +1 5:3 2 18:37
2. Jānis Sprukts C 1982. 7 0+4 +1 5:6 2 19:50
3. Ronalds Ķēniņš 1991. 5 1+2 +1 3:2 6 13:41
4. Armands Bērziņš 1983. 6 1+1 0 3:3 14 12:16
5. Kaspars Daugaviņš 1988. 7 1+1 -2 3:5 8 18:21
6. Gints Meija 1987. 7 1+0 0 4:6 0 13:56
7. Miķelis Rēdlihs 1984. 7 1+0 -3 3:5 4 19:23
8. Aleksejs Širokovs 1981. 7 1+0 -4 3:6 2 13:36
9. Mārtiņš Cipulis 1980. 7 0+1 -1 4:3 0 14:37
10. Roberts Bukarts 1990. 3 0+0 0 0:0 0 7:05
11. Andris Džeriņš 1988. 4 0+0 0 0:1 4 12:38
12. Koba Jass 1990. 7 0+0 -1 0:1 27 5:01
13. Juris Štāls 1982. 7 0+0 -4 0:4 0 9:37
14. Kaspars Saulietis 1987. 7 0+0 -4 0:4 6 8:34
AIZSARGI
1. Guntis Galviņš 1986. 7 0+3 +3 5:1 2 20:17
2. Oskars Bārtulis 1987. 6 1+2 0 5:3 2 21:11
3. Jānis Andersons 1986 4* 0+0 0 0:1 0 4:17
4. Georgijs Pujacs A 1981. 7 0+1 -2 5:7 2 18:31
5. Oskars Cibuļskis 1988. 7 0+0 -2 3:6 4 17:22
6. Krišjānis Rēdlihs A 1981. 7 1+0 -3 3:5 0 19:50
7. Kristaps Sotnieks 1987. 7 0+0 -3 1:8 0 14:59
8. Rodrigo Laviņš 1974. 7** 0+0 -5 0:7 0 8:20
VĀRTSARGI dz. sp. GAA atv.% MM SM sp. laiks
1. Edgars Masaļskis 1980. 6 2.65 91.98% 11:15 0 340:00
2. Māris Jučers 1987. 2*** 3.07 91.84% 0:4 0 78:13
- Ervīns Muštukovs 1984. 0*** - - - 0 0:00

P.S. * Jānim Andersonam faktiski 3 spēles (pret Itālijas, Norvēģijas un Zviedrijas izlasēm). ** Rodrigo Laviņam faktiski 6 spēles (visas, izņemot pret Dānijas izlasi). *** Māris Jučers pieteikts kopā 7 spēlēm, reāli spēlējis 2, bet Ervīns Muštukovs pieteikts 1 spēlei un spēlējis nav.

Trāpīt desmitniekā, nozīmē kaut ko labu... Piemēram, loka šaušanā, tas būtu trāpījums mērķa centrā. Ja Latvijas hokeja izlase pasaules čempionātā izcīna desmito vietu, vai tas ir labi vai slikti? Un vispār – vai šoreiz par iegūto vietu, skaistākas un vērtīgākas nav dažas atziņas, ko liekam aiz auss?

Kad izlasi vadīja Oļegs Znaroks, tad starp rindām bieži varēja dzirdēt hokejistu teikto, ka patiesībā viņi nav īsti mierā ar savu priekšnieku laukuma malā. Bija rūcieni, neapmierinātība, daži bija izdomājuši, ka krievs ir par asu, citos gadījumos – par rupju, vēl kādos – par stulbu... Skaļi to neviens neteica, bet acīs varēja nolasīt nepārprotamās alkas pēc pārmaiņām. Un te nāca viņš – Tedis... Teds Nolans. Ar rāmu kārtību, profesionālu noskaņojumu – elementārām prasībām. Tās bija tik elementāras, ka spēlētājiem pietrūka iztēles, lai izdomātu – kāpēc tās der, piestāv vai gluži pretēji – nekādā gadījumā neder mūsu hokeja augumam. Jo tie bija hokeja pamati, ko prasīja Nolans. Turklāt, hokejistu tehniskajai varēšanai priekšplānā treneris no Kanādas vienmēr izvirzīja vēlmi spēlēt – pašatdevi, nepiekāpību, azartu... Viņš labi saprata mūsu varēšanu, viņam kopš pirmā treniņa nebija nekādu ilūziju par mūsu hokejistu patieso meistarību. Taču treneris zināja, ka hokejā daudzas lietas var padarīt nevis ar iedzimto talantu, kas lielam baram no latviešiem vienkārši nav, bet gan ar darbu – tā Tedis pie sevis klusībā loloja Latvijas izlases cerību kuģi... Izlasē bija labs mikroklimats – kā pirms čempionāta sprieda paši spēlētāji. Nav kliegšanas, nav pārmērības... Viss notika profesionāli. Tieši tā kā mūsu hokejistiem patīk – Ziemeļamerikas skola, kanādietis... Kas notika čempionātā? Nekas. Latvijas izlases spēlētāji pārliecinājās, ka ar atmosfēru vien, kas radīta ģērbtuvē vai viesnīcas numuriņos, spēles uzvarēt nevar. Tāpat viņi ieraudzīja, ka citās komandās nespēlē KHL hokejisti, kas vienam otram ir pašapziņas un vērtību mērs. Vēl amizantāk, ka tie citi nebija ne par naga melnumu sliktāki par latviešu bāliņiem. Kas bija vēl redzamāk – izrādījās, ka liela tiesa no tiem mūsu apspēlētājiem nenāk arī no NHL, kas, protams, būtu jau cita svaru kategorija un citi argumenti pēc zaudējumiem. Tomēr – vislielākais šoks hokejistu zemapziņā bija par treneri. Jo izrādījās, ka Teds Nolans joprojām prasa to, kas faktiski nedod nekādu atkāpšanās ceļu, nekādu vaļību, nekādu haltūru un vēl trakāk – treneris nejokoja... Atšķirībā no Znaroka, kas tomēr savas komandas spēlētājus no publiskās kritikas pasaudzēja, bieži vien iekožot mēlē, ja vajadzēja runāt atklātu valodu, kanādietis ar pirkstu parādīja uz komandas līderiem un skaidri lika saprast, ka viņi vispirms ir atbildīgi par komandas sniegumu. Arī Nolans nevienu vārdā nesauca, tikai viņš iezīmēja tās robežas, kas skaidri lika saprast, kurus viņš bija domājis, ar kuru spēli viņš nav apmierināts. Cilvēks no malas – un tāds Teds Nolans mūsu hokeja saimniecībā patiešām arī ir! – redzēja un saprata, ka komanda viņam nepakļaujas vai klausa tikai pa pusei. Ja tas būtu tikai nespēks, kas iekrāts sezonas laikā, to treneris saprastu – to notēlot viņa priekšā nevarētu, lai kā dažam lūpa jau nevilka uz to pusi. Acīmredzot Nolans redzēja vēl dažas lietas, kas mums paliek noslēpumā, taču tās starp rindām varēja nolasīt viņa pēcspēļu komentāros... Niknums uz vienu otru spēlētāju bija tik liels, ka Tedis pat atļāvās norādīt, ka ar dažiem viņš turpmāk noteikti nerēķināsies kā ar komandas spēlētājiem. Vīriem vajadzētu mazliet pārdomāt dzīvi, jo visādi mēdz gadīties – ja nu sanāk tā, ka jūsu nākamo lielo līgumu atsaka tikai tāpēc, ka Nolana rekomendācija nav jums labvēlīga? Pasaulē ceļi mēdz krustoties visdažādākajos veidos. Tiesa, Nolanam pašam vēl nav skaidrs, vai viņš te paliks – kopā ar Latvijas izlasi. Brālis Kirovs kā allaž flirtē šajā sakarā, it kā taustot drēbi, taču arī no federācijas prezidenta bīdītajiem tekstiem var nojaust, ka viņu drīzāk neapmierina nevis Nolans, bet gan citas darbojošās personas, starp kurām ir gan spēlētāji, gan...citi treneri. Pieņemu, ka viens otrs patiešām nav sapratis, ka viņu priekšā bija cilvēks, kas netēloja, nelaizīja, nesūkāja un neizpildīja piruetes, kuras ir redzētas pie izlases galda citugad pārpārēm. Lūk, tieši šo iemeslu dēļ – tāpēc, ka treneris ir nepiekāpīgs paviršas attieksmes priekšā – Tedim vajadzētu palikt. Nolans ir īstais cilvēks, kas šai paaudzei, kas acīmredzot, vēl tikai briest un tausta savu klātbūtni pie izlases karoga, spēj tieši ar pirkstu acī norādīt uz vērtībām, kuras izceļ jebkuru darbu. Vai tas hokejs vai sētnieks... Ja lielai daļai no mūsu puikiem viņu vecāki un pirmie, otrie vai n-tie treneri to nav spējuši pasniegt vai iemācīt, jo noteiktā laika posmā hokejs bija pāri visam, kas kopumā nav nekas nosodāms, tas nenozīmē, ka Nolana kulaks vai ideoloģiskā pote tagad nāk par vēlu. Nē, tā ir tieši laikā! Desmitniekā...
Bet tie, kas to negrib pieņemt – lai nespēlē!

P.S. Virsraksts ir aicinošs...

Sportā var piedot gandrīz visu. Var piedot ripas pārmešanu pāri tukšiem vārtiem no metra attāluma, var piedot kļūdas un vienkārši meistarības trūkumu. Taču vienu lietu piedot nedrīkst un nevar – necīnīšanos. Latvijas izlases hokejisti, kuri rokās turēja savas nūjas, bet sasprindzinājumā – visu Latviju, šajā čempionātā iespļāva sejā saviem līdzjutējiem. Ne jau ar neiekļūšanu ¼ finālā, bet gan ar savu attieksmi pret izlasi. SA+ devās uz fanu telti, kur kopā ar uzticamākajiem līdzjutējiem noraudzījās pēdējo spēli šajā pasaules čempionātā. Veči, fani aicina atcerēties, kāpēc jūs vispār bērnībā sākāt spēlēt hokeju...

Fanu teltī arī pēc diviem sāpīgiem pliķiem tautas netrūkst, taču, protams, cilvēku ir mazāk nekā ierasts. Visi kā viens čempionātu iedala divās daļās, jo tas sākts tika labi, bet turpināts... „Čempionātu var dalīt divās daļās. Es novilktu svītru pa vidu spēlē pret Čehiju,” iespaidos dalās hokeja līdzjutējs Valters. „Mūsējie pārcentās, domājot, ka uzveiks čehus, un tas arī bija lūzums. Pēdējās trīs spēles pat negribas komentēt – ir tāda sajūta, ka ir viens garš, bezcerīgs mačs. Pilnīga nekādas cīņasgribas, nekā. Pilnīgi ar zaļu skaudību skatos, kā Francija cīnās. Neviens no viņiem neko negaida, bet gandrīz iekļuva ¼ finālā. Mums bija daudz lielākas izredzes, bet nemākam izmantot.” Līdzīgi domā arī Juris. „Mums vienmēr tā sanāk – pret spēcīgām komandām labi, bet vājākās nesanāk uzvarēt,” Juris iezīmē Latvijas hokeja aksiomu. Tikmēr Edgars šo čempionātu dēvē par klasisku. „Bija cerība, ka čempionāts būs citādāks, bet beigās sanāca klasisks Latvijas variants. Pacīnās ar stiprajiem, varbūt vienu uzvar, bet ar to arī viss beidzas.” Francijas piemēru uzteic arī Edgars, sakot: „Meistarība ir labāka nekā dāņiem, ar norvēģiem grūti salīdzināt, bet, ja bez degsmes spēlē...Franči parādīja, ko nozīmē cīņa.”

Arī Dinārs Kvedovs, viens no fanātiskākajiem Latvijas sporta līdzjutējiem, uzskata, ka sākums bija labs. „Sākums bija pārliecinošs, komanda spēlēja labi, visi, kas devās laukumā, spēlēja ar pilnu atdevi. Nezinu, kas notika pēc Čehijas spēles, kad mūsējie pret norvēģiem sāka nepārliecinoši. Iespējams, pie vainas pirmie zaudētie vārti. Tagad izskatās, ka esam dziļā bedrē, jo jau trešo spēli pēc kārtas nevaram gūt vārtus.” Dinārs turpina: „Es nezinu, vai pie vainas mikroklimats vai arī pēc sezonas visi ir tik nenormāli saguruši un pēkšņi tagad iekrituši bedrē. Iespējams, ka vainīgs iekšējais mikroklimats komandā,” prāto Kvedovs.

Fani ir vīlušies izlases līderos jeb, precīzāk, spēlētājos, kuriem šo nastu būtu vajadzējis nest, bet neviens tāds spēlētājs visa čempionāta laikā tā arī neatradās. „Mūsu līderi ir ļoti pelēcīgi. Daugaviņu visi gaidīja, bet nav nekā no viņa. Nu, pret Krieviju viņš bija labs, bet pārējās spēlēs bija ļoti bāls. Miķelis arī. Nezinu, vai nav noskaņojies vai vēl kas, taču diezgan, diezgan skumji,” uzskata Valters. „Nav tāda komandas līdera, kas varētu spēli uz sevi paņemt, kā kādreiz „kapāja” Znaroks. Tie bija citi laiki. Tagad it kā komanda ir, bet viņi nedarbojas kā komanda,” secina Juris.

It kā līdera lomu pašsaprotami bija jānes Jānim Spruktam, izlases kapteinim, taču šis čempionāts, lai arī atdotas 4 rezultatīvas piespēles, bija kluss. Jānim allaž esam varējuši pārmest slidotprasmi, bet šogad pirmo reizi nācās noraudzīties, kā viņš dodas mainīties brīdī, kad būtu jāslido aizsardzībā novērst pretuzbrukums. Protams, nav informācijas par to, kāda bija viņa loma ģērbtuvē, bet visi, ieskaitot treneri, saka, ka komandai ir trūcis cīņasspara. Tā ir vispirms jau komandas līderu nolaidību, kā arī treneru, starp citu.

Tomēr sist krustā kādu atsevišķu spēlētāju īsti negribas. Jādomā ir par kopainu, kas pēdējās trīs spēlēs bija bēdīga. „Par pašatdevi nezinu – tas ir jāprasa katram spēlētājam individuāli. Treneriem tas ir jāredz vislabāk, bet mēs – fani – ceram katru spēli redzēt labāko sniegumu. Lai tas ir zaudējums, bet – lai tas ir zaudējums cīņā, atdodot visus spēkus par katru kvadrātmetru laukumā,” saka Dinārs. Starp citu, 1997. gada pasaules čempionātā fani rakstīja vēstuli komandai, un viens no autoriem bija tieši Dinārs. Varbūt arī tagad prasītos kas tāds? „Jā, 1997. gadā mēs rakstījām vēstuli. Īstenībā, ja es būtu bijis šogad Stokholmā, mēs to noteikti noorganizētu. Esam to piemirsuši, kaut kā vienmēr piedodot hokejistiem. Daudziem ir labi līgumi, daudziem ir sajaukuši galvas tie lielie cipari, ko viņi pelna. Kaut kas ir noticis, nav vairs tās motivācijas. Jau otro gadu pēc kārtas es neredzu simtprocentīgu motivāciju spēlēt Latvijas izlasē. Pareizi Nolans teica pirms čempionāta: tie, kas negrib spēlēt, lai nespēlē! Labāk lai spēlē jaunie puikas, labāk lai mēs izkrītam ārā no elites, un tad varbūt tie puiši, kas agrāk centās un skrēja spēlēt uz izlasi, spēlējot otrās un trešās šķiras klubos par pāris tūkstošiem eiro, atcerēsies izlases nozīmi. Tagad viņiem ir lielas algas, bet nav vairs atbildības pret savu valsti, nav patriotiskās gaisotnes,” tiešs ir Dinārs.

Daudz izlases sakarā tiek piesaukts Rīgas „Dinamo” un KHL, kas ir nodzēsies to ugunskuru, kas dega pie Latvijas izlases telts ik pavasari. Tomēr ne visi fani tam piekrīt. „„Dinamo”, protams, ir ērts vaininieks, bet es nezinu, vai tas ir tik vienkārši,” šaubās Edgars. Līdzīgi domā arī Valters: „Tagad ir populāri „sportacentra” komentāros vainot pie visa KHL un „Dinamo”, bet es nedomāju, ka tā tas ir.” Arī diriģents Ints Teterovskis, kurš reizi pa reizei diriģē ar fanu kori Latvijas himnas izpildīšanas laikā Rīgas „Dinamo” spēlēs, neuzskata, ka KHL būtu paņēmis nepieciešamās emocijas. „Esmu mūziķis, bet tas ir tas pats – tu nevari visu laiku būt emocionāli un fiziski ģeniālā formā. Tas nav reāli.”

Protams, ka spēlēšana visas sezonas garumā savu skatītāju priekšā nevar neietekmēt, remdējot to izsalkumu, kurš kādreiz pavadīja Latvijas izlasi, sabraucot no malu malām. Spilgti piemēri ir tie spēlētāji, kas „Dinamo” maizi šosezon nav baudījuši, ar Ronaldu Ķēniņu priekšgalā. Sakritība? Nedomāju gan. Teterovskis cenšas aizstāvēt mūsu izlasi. „Es domāju, ka neviens no hokejistiem negāja laukumā, lai speciāli slikti nospēlētu. Divas nedēļas ir jābūt visu laiku formā. Šoreiz nepaveicās – iztērēja daudz enerģijas pret stiprākajiem pretiniekiem, pret kuriem forši nospēlēja, bet pietrūka pret tiem, kurus vajadzēja uzvarēt.”

Dinārs aicina iedibināt jaunu akciju, pēc katra čempionāta pulcējot Latvijas spēlētājus pie Brīvības pieminekļa. „Lai katrs, liekot roku uz sirds, pasaka visas valsts priekšā, ka viņš ar pilnu atdevi ir nospēlējis visas šīs septiņas spēles. Es domāju, tādi varētu būt 3 – 5 spēlētāji. Saprotiet, tā ir sirdsapziņa – pret faniem, pret hokeja federāciju, valsti,” sašutis par šogad redzēto ir Dinārs.

Situāciju, kāda tā ir izveidojusies pēdējos gados, var skaidrot dažādi, meklējot iemeslus un visu pārējo, taču pašiem hokejistiem ir jāatceras, kāpēc viņi vispār bērnībā tik smagi trenējās. Šaubos, ka kādam dzīvē mērķis bija kādu dienu nonākt Kazaņas „AK Bars” vai vēl sazin kur, pārējās prioritātes pakārtojot šim mērķim, vajadzības gadījumā pietaupoties. Visu izlases spēlētāju pamatskolas skolotājas noteikti apstiprinās, ka mazais Miķelītis vai Jānītis nenoguruši kladzināja, ka kādu dienu spēlēs Latvijas izlasē. Ja kādam tas ir piemirsies, tad būtu vērtīgi to atcerēties.

„Uzticīgos fanus viņi nezaudēs, bet mazāk pacietīgos zaudēs ļoti ātri,” pareģo Valters, prognozējot, kas notiks, ja šādi čempionāti kļūs par ieradumu. Spēlēt Latvijas izlasē ir privilēģija, bet vēl lielāka privilēģija ir spēlēt Latvijas izlases fanu priekšā, kas norīs arī šo krupi nesaviebjoties, katru pavasari turpinot gaidīt iekļūšanu ¼ finālā. Neviens pa galvu nesitīs, ja tas arī turpmāk notiks reizi 4 – 5 gados, taču necīnīšanās gadījumā fanu rindas paliks tikai plānākas, līdz nodils pavisam. Un, kungi, necentieties taisnoties – ja ir zaudēts mazāk meistarīgai komandai, tad iemesls var būt tikai viens. Gunārs Astra savulaik tiesā teica: „Es ceru, ka šis laiks paies kā ļauns murgs.” Pārfrāzējiet kā gribat, paturot prātā pašreizējo situāciju, tāpēc cerēsim un ticēsim, ka nākamais būs mūsu čempionāts. Sarauj!

Latvijas hokeja izlase ir kāda savdabīga īpašība, kas vijas cauri laikiem – tā spēj saviem piekritējiem iedvest pārliecību, ka ir labāka, nekā patiesībā var uzspēlēt. Vai tā ir melnā maģija vai kaut kas no iluzionisma – tomēr, tādas lietas atkārtojas gadu no gada...

Patiešām, pērn vēl griezām vēnas par palikšanu A grupā, bet šogad – ar sastāvu, kas nebūt uz papīra neizskatās labāks par iepriekšējo sasaukumu, mēs pēkšņi pavelkamies uz kārdinošā ceturtdaļfināla pusi. Sešpadsmit pavasarus esam noturējušies elitē un tikai četras reizes esam bijuši astotie vai augstāk. Mēs joprojām esam tuvāk desmitajai vietai, nekā astotajai, turklāt – ja esam atklāti, tas desmitnieks pārsvarā ir jāiegūst, pienākot tam no aizmugures. Proti, ganības ir iezīmētas ar skaitļiem 11., 12., 13.... Šoreiz pēc spēles nolēmu atbildēt hokeja līdzjutējiem nevis tradicionālajā vietnē, bet apkopot šos jautājumus vienā mazā rakstiņā. Raug, te būs saspēle ar viņiem... (atvainojos, ka saglabāju lietotāju tekstus tā pirmatnējā izskatā).

NAMEJS 9999, Nezinu precīzus datus cik ilgi norvēģi veido savu hokeja sistēmu, bet esmu (kārtējo reizi) pārliecinājies, ka ne vienmēr vainu ir jāmeklē kārtībā vai sistēmā. Ja mēs pret čehiem un krieviem spēlējam pat vairāk kā cienījami, bet izgāžam spēli pret norvēģiem (kuri tomēr neskatoties ne uz ko ir mūsu līmeņa spēlētāji), tad problēma ir tikai un vienīgi galvās.
Norvēģi noteikti ir saucami par mūsu līmeņa komandu, tiesa, nevajag aizmirst, ka pasaules rangā viņi ir četras vietas augstāk par mums un to, starp citu, nevar nopelnīt par skaistām acīm. Latvijas izlase allaž ir bijusi nepiekāpīga favorītiem, kas patiesībā ir cienījami, tostarp – visos laikos esam piedzīvojuši, ka varena spēle pret grandiem, mijās ar šķidriem vēderiem pret tā sauktajiem pastarīšiem. Galvas noteikti ir viena no problēmām, bet – tas iet roku rokā ar meistarību un fizisko spēku. Vari sakārtot galvu, bet, ja nav spēka – tad stāvi laukuma malā. Meistarību vēl varētu kompensēt ar disciplīnu, tomēr – arī tam vajag spēku. Mums tas ir pieticīgs.

GaryII, "Tāpat viņiem ir diezgan konkrēta sporta bāžu atbalsta programma, kurā ietilpst 41 mākslīgā ledus slidotava un, kas valsts līmenī tiek dotētas."
Viss ir skaisti par sistēmas veidošanu, tikai lai izveidotu sistēmu ir vajadzīgs, tāds sīkums kā nauda Nez vai LV spēj pat tikai savas halles 100% dotēt kur vēl citas extras...
Nevajag simtprocentīgas dotācijas, bet vajag makšķeri, MK aktu vai noteikumu formā, lai sporta bāžu īpašnieki spētu savus projektus uzturēt. Lipmans vaimanā par valdības atbalstu, ka tā nedod hokejam naudu, tajā pašā laikā – nauda tiek dota daudz, salīdzinoši vairāk, nekā tiek citiem. Rīgas dome atvēl solīdu ciparu, tāpat valsts kapitāluzņēmumi... Jā, tas vairumā gadījumu tagad aiziet „Dinamo” sistēmai, bet – vai tā nav nauda Latvijas hokejam? Savulaik to pašu Grindex, kas pieder Kirovam, atbrīvoja no nodokļa sloga par saviem 5 miljoniem latu. Pareizi darīja, jo tas ļāva vienam uzņēmējam attīstīt labu biznesu. Tagad šim puikam vajag atdarīt – nedomāju, ka Lipmans hokejā gulda savus miljonus, lai gan – vajadzētu gan, jo tā būtu sociāli atbildīga saspēle... Neaizmirsīsim, ka LHF saņem arī maksājumus no Starptautiskās federācijas par izlases startu pasaules čempionātā – savulaik tās summas grozījās ap miljons dolāriem gadā. Turklāt, 2006. gada pasaules čempionāta sakarā gan valsts, gan pilsēta bija tik dāsna, ka pat aizmirsa arēnas īpašniekiem paprasīt atpakaļ tablo, beigās to nevis pārdodot, bet gan nodot lietošanā. Nu, johaidī – tie bija kādi 400 stabi... Kad tā lēnām visu paskaitām, sanāk, ka naudas ir daudz. Tiesa, ko Kirovs ir izdarījis, lai, piemēram, kopā ar Sporta bāžu asociāciju iestrādātu likumā normas, kas atvieglotu hallēm, piemēram, energoresursu izmantošanu? Savam biznesam taču nodokļu atbrīvojamu savulaik izkārtoja – tātad, var, ja vēlas...

lonja, Es gan domäju,ka pamatä ir darba etika!Kops KHL veciem ir mizali galvä!lielä nauda ir sabojäjusi ari hokejistus!Un,kas vel bedigäk-valsts sistema Latvijä degrade cilvekus jau pasos pamatos-prieksplänä ir tikai nauda,nauda,nauda!esmu bijis gan somijä,gan Norvegijä-cik nu no malas esmu redzejis-tur tomer bernus audzina nedaudz savädäk,ir tomer bez naudas vel kaut kädas vertibas!No tä säkas izlases panäkumi!!!A mums paskaties-hokejä tu vispär nekur netiec,ja tev nav naudigu vecäku!un,kä likums-lieläkie cinitäji ir nebut ne bagätäko vecäku atvases!!!
Vecākiem ir liela loma jauno hokejistu audzināšanā un tajā pašā laikā – tieši no vecākiem izriet atbildība, kā viņu lolojumi izaug par cilvēkiem. Ja ģimenē tiek virtuvē pie galda spriests tikai par naudu, tad skaidrs, ka puikas to dzird un gremo... Darba ētika arī tiek audzināta ģimenē. Nepiekrītu, ka visu nosaka nauda – pārsvarā, visu nosaka cilvēku spēja sarunāties un izprast vērtības. Tajā pašā laikā – ja vēlies, lai tavs puika ir hokejists, rēķinies, ka vienam no vecākiem ģimenē vismaz piecus vai septiņus gadus ir jānodarbojas tikai ar šo... Lūk, to spēj tikai uzņēmīgākie un, jā – arī ar iespējām apveltītākie. Tomēr – uzņēmība ir priekšplānā. Pasaki, kur paliek Latvijā tie, kas tomēr savos sporta veidos cīnās? Tie spēlē... hokeju.

Raitcha, Armand, viss au baigi feini, bet mentalitātei arī ir nozīme. Redz iepriekšējās paaudzes bija zem līder, zem līdera kurš bakstīja, kurš rādīja, kurš lika, visi darīja. Lielākoties Znaroks. Šāi paaudzei redz patīk Peka un Nolans, bet cik ilgi? Neskaitāmas erizes ir pierādījies, ka Latvieši mētājas no viena grāvja otrā no diktatūras līdz psohologiem, no despotiem lidz mediatoriem, bet nav nekad bijusi stabilitāte, līdz ar to, kārtiba ir bijusi otršķirīga. Nedomāju, ka mūsu mentalitāte ir paredzēta gudrām sistēmām un cikliskām darbībām. Mums visi ir māksliniekie, nevis darba rūķi. Patika Daugaviņa teiktais uz paziņojumu, ak visticamāk viņš spēlēs pirmajā maiņa - labi, pastrādāšu viņu labā. Tāds ir tikai viens visā izlasē...
Latvieši pa grāvjiem patiešām ir mētājušies un tādā nozīmē – mēs patiešām neesam ar savu hokeju skrējuši maratonu. Drīzāk tas bijis tāds sprintiņš, kur gaidām rezultātu uzreiz. Būs interesanti paklausīties hokejistu atziņas par trenera lomu un rokrakstu, jo redz pērn, aizplīvuroti tika doti mājieni – sak, ne visos gadījumos Oļegs ir bijis savā vietā un lomā... Tagad pirms pasaules čempionāta puikas Nolanu cēla uz jumta – viņiem patika trenera attieksme, noskaņa, kādu viņš radīja ģērbtuvē. Tiesa, cik daudz no viņiem saprata, ka treneris ne tikai dos, bet arī prasīs? Tā dara visi. Un tagad sanāk, ka savās atklāsmēs par komandu, Tedis ir daudz kareivīgāks par Oļegu. Pēdējais nekad nav veltījis komandai tik daudz skarbuma, kā to izdarīja kanādietis. Tas nozīmē, ka Nolans ir tikai ceļa sākumā... Viņš sastapās ar realitāti, kur nākas atzīt – viņi grib, bet nevar... Jo – viņi ir vienkārši vājāki par saviem pretiniekiem.

peksiic, nja, savu ieprieksheejo komentaaru par sapni uz 1/4 izdzeesu. Ar shaadu speeli mees neesam pelniijushi speeleet ne 1/4 pat ne A grupaa. Kas notiek? Kur taa izslaveetaa psihologjija? Sprukts taa slido, itkaa tuulinj aizmigt taisaas. Mikjelis baidaas laikam otru aci uzdauziit, Indrashis sapnjo par slavu un daudzmiljonu kontraktu kautkad peec gadiem 5? Norveegji 2X atklaati uzgaazhas virsuu Edgaram, bet visi kaa auni staav. Domaajams, ka 2 vaarti ir mikrotraumas sekas, jo vareeja redzeet, ka Edzja neceljaas augshaa jau peec pirmaa metiena, domaajams ka saap.
Meija iespaarda, nevar iemest TUKSHOS vaartos, bet paarmet tiem paari. Ko taadi vispaar KHL dara? Vispaar jau kad muuseejie neiemeta tukshos vaartos, pie sevis jau nodomaaju, ka tuulinj mums iemetiis un taa arii bija.
Jā, Edgars aizvadīja vienu no labākajiem turnīriem savā karjerā – vārtsargs mums ļāva palikt spēlē ilgāk... Tas, ka mēs savu vārtu priekšu pret dāņiem nenoslaucījām, bija liels trūkums. Iespējams, ka spēlētāji raustījās no noraidījumiem, kas iegāztu komandu... Nolans ir izslavēts psihologs, taču atkārtošos – ja komandas potenciāls ir desmitā vieta, tad jābūt mežonīgai apstākļu sakritībai, lai mēs tiktu astoņniekā, par labāko četrinieku nemaz nerunājot. Tādā vīzē vari savu komandu noskaņot kā vēlies – nu, nebūs viņi labāki, ja nav iekšā. Turklāt, nevajag kompleksot, atzīstam – nu, nav arī viņiem iekšā, kā, piemēram, šajā bija norvēģiem. Turnīra formula nav par spēkam mūsu sagatavotībai, tostarp kritumi bija visām izlasēm. Piemēram, dāņi uzķērās uz itāļiem, vācieši uz mums un norvēģiem, mēs – zināms stāsts... Otrā grupā bija līdzīga aina ar šveici, baltkrieviem, frančiem... Meistarība? Pavaicā sev – cik no šiem „Dinamo” spēlētājiem, kas tagad bauda KHL līmeni, dabūtu darba piedāvājumus citos KHL klubos? Maz.

jl22, man jau liekas , ka tik shvaki iet, tpc ka visiem POH... - visiem liigumi kabataa, nau kaa agraak, visi sitaas , lai dabuutu sev peec iespeejas labaakus liigumus, a tgd..... ceru ka LV izkritiis no A grupas lai vienreiz saak domaat !!!! skatoties shitaadu "hokeju" , nervu veezi aatri vien var dabuut (tfu,tfu,tfu) !!!
Armand- kas notiek ar chaljiem ?
Jā, galvās arī ir visādi mēsli – to nevar noliegt... Aizdomājies, kas notiktu ar Janku Spruktu, ja viņš arī šogad neaizbrauktu uz pasaules čempionātu, bet maija sākumā paziņotu, ka spēlēs CSKA? Skaidrs, ka viņi izvērtē arī šo rezonansi – kā viņus uztvers vai mīlēs līdzjutēji. Ja līgumi kabatā, tad tieši var nēsāties, atdot sevi spēlei. Lūk, tas arī mūs aizved pie secinājuma – viņi nevis negrib, bet nevar. Meistarība atbilst 12.-13. vietai pasaulē.

mkr, Vai nebūtu tomēr labāk fiziskā, aizsardzības hokeja vietā spēlēt kautko pa vidu.
piemēram kombinacionālā un norvēģu krustojumu. ja vien mēs vēl mākam tādu kombo uzspēlēt.
izskatās ka vairs nemākam ne vienu ne otru.
Labs jautājums. Norvēģi nespēlē kombinacionālu hokeju – viņu veiksmes pamatā tomēr ir laba disciplīna, neļaujot pretiniekam uzsākt uzbrukumu un dominante viduszonā. Tam vajadzīgs liels fiziskais spēks un arī lielāka meistarība, nekā lejas gada komandām...To viņi arī atrāda. Kad spēlējām kombinacionālo hokeju, vienreiz jau izkritām no A grupas un bijām tuvu izkrišanai arī pērn... Neaizmirsti - lai kombinētu, arī ir jākustina kājas... Ja Meija ir pret tukšiem vārtiem un pārmet tiem ripu pāri, kādu vēl kombināciju vajag izgudrot, lai pārspētu vārtsargu?

!žirga, Nolans manas aizdomas apstiprina ,Nolans: Puišiem jāpārstāv izlase, nevar atpūsties un ballēties.....
Ja Nolans tā ir teicis, viņam jānosauc arī atpūtnieki vārdos – pretējā gadījumā šis psiholoģiskais triks pagriežas pret viņu pašu. Neticu, ka izlase bija izlaidusies un vaļojās. Tādas runas ir bijušas vienmēr, bet – tad kādam no līdzjutējiem ir vienu dienu jāiztur hokejistu režīms. Redzēsi, no kurienes viņi smeļas spēku izkalaidei... Tur patiešām vajag lielāku aknu, lai pēc šīm slodzēm vēl dzerstītos. Mums tādi eksemplāri ir bijuši, taču – ne šajā komandā. Interesanti būs pavērot, ko ar Nolanu pēc čempionāta darīs Lipmans. Skaidrs, ka trenerim jau tagad ir labi piedāvājumi Eiropas (un KHL) klubos – ja viņš pieņems šos vilinājumus, tā būs pretruna. Jo meklēts tika treneris, kas ir brīvs no darba klubā. Ja Nolans nepieņem citus darbus, tad jauki būtu, ja viņš turpinātu darbu izlasē. Šo morāli un darba ētiku ir jāiepotē.

lipton, Kas ar mūsējiem bija noticis? Nekādas cīņas! Elementārās situācijās, kas nav atkarīgas no meistarības līmeņa. Piemērs: Edgaru dāņi sita, jau no pirmās minūtes, bija vairākas epizodes, pēc kurām dāņiem vajadzēja izsist zobus- NĒ no mūsējiem nekādas rekacijas NEKĀDAS!?!? Edža atkal sastiepa kāju tapēc arī zaudēti 2. vārti.
Je es būtu spēlētājs man būtu kauns pēc šādas spēles skatīties Edgaram acīs..........
P.S- Ķēniņš uzsita Andersonam vienkāršā cīņas epizodē pa cimdu, ar viņu skaidroties slidoja TRĪS dāņi!??!Mūsējie, ļāva Edžu nosist šodien vārtos! KAUNS!
Edgars šajā čempionātā nospēlēja ļoti labi. Kāpēc dažās epizodēs mūsējie ļāva vārtsargam nodarīt pāri – tas bija dīvaini. Nu, labi, nogulēji pretinieka manevru, bet – tad pēc tam iegāz viņam, ka maz neliekas... Ja nav šīs uzstājības, nebūs arī vajadzīgā noskaņojuma un cīņasspara. Diemžēl, pret dāņiem tas nebija. Raug, var nepietikt spēka pārskriet pāri laukumam, bet neļaut darīt pāri savējam – tam bija jābūt kā atslēgas kodam. Pienāksi tuvāk – galvu noraušu. Kā Bārtulis turnīra sākumā paskatījās uz vienu krievu... Tur varēja apčurāties, bet Oskars parādīja – ka mauks...

dzinchis, Sveicināts.SC vairākos komentāros bija tāda doma:tā kā līgumi uz nākošo sezonu jau kabatā,kāda velna pēc tad kapāties?Piekrīti vai nē?Manas paša domas:ja spēlē ar Norvēģiju vēl varētu teikt,ka nepaveicās,tad šodien nu tiešām likās,ka vienai daļai viss pie kājas.......
Spēlē pret Norvēģiju mēs bijām vājāki un tam vienīgais izskaidrojums bija pretinieku spēle. Ar veiksmi – nekāda sakara. Līgumi kabatā un var atslābt? Tas nav loģiski, jo tad jau tieši varēja sākt spēlēt. Nedomāju, ka ir bijuši daudz gadījumu, kad tieši ar spēli izlasē kāds no Latvijas hokejistiem ir nopelnījis savu lielo kluba līgumu. Reti gadījumi... Tostarp, ja attieksme ir formāla, tad šis treneris otroreiz šādu spēlētāju komandā neņems. Tieši tāpēc Nolanam vajadzētu strādāt tālāk – lai viņš izmīca šos dīvainos mālus.

playthegame, Vissmiekligakais ir Daugavina teiktais, ka izlase so cempionatu veltisot Skrastina pieminai... Nez vai Karlis ir savas dzives laika izdarijis kautko tik sliktu, lai tagad butu pelnijis tadu apkaunojumu? Varetu kads gerbtuve ieiet un paprasit speletajiem vai viniem neskiet nozelojami ka vini spele un ka vini savu speli veltot vienam no izcilakajiem cilvekiem Latvijas vesture? Man piemeram butu kauns Daugavina vieta pectam skatities acis Zanei Skrastinai un vinas meitam, ka Karla labais vatrds tiek saistits kopa ar naudas izlutinatu lupatu agoniju hokeja laukuma. Vispirms izdari kautko un tad velti to kadam, ka nesanak noveltit kadam smirdigu ....
Starp citu, arī Kārlim ir bijušas blāvas spēles izlases sakarā, taču – viņš nekad nebija uz laukuma vienaldzīgs. Tādi nav arī šīs izlases spēlētāji, tikai atšķirība ir meistarībā. Nu, nav tās mūsējiem tik daudz, lai mēs viņus sauktu par izlutinātām zvaigznēm, kas nevēlas spēlēt. Viņiem nesanāk, bet labāku mums nav. Tāpēc Nolana izvēlētā taktika – pašatdeve un presings – ir pareiza. Jā, tā prasa fizisko spēku, kurš mūsējiem bija mazāks nekā norvēģiem un dāņiem, bet tas ir faktiski vienīgais, kā varam kompensēt talanta trūkumu šajā komandā. To pierādīja Rautakalio, to apliecina arī Nolans. Ja mēs piecas minūtes paņemam pīppauzi, uzskati – pajūgs jau ir aizbraucis ar citiem... Tas nav viegls darbs un tagad viņi to mācās. Bet – jāmāca gan lielie, gan juniori, lai būtu paaudžu pakāpenība, lai viņi jau zēnu vecumā saprastu, ka hokejā ir jāstrādā un tikai pēc tam – jāspēlē...

kurmeens, Ak jel , jau pirms spēles ar Čehiju rakstiju ,ka šogad čehi ir ņemamāki nekā Norvēģi un ,ka pret fizisko norvēģu hokeju mums var aptrūkties spēka ,bet šis te zaudējums un nevēlēšanās un vispār daiļslidošana pret Dāniju ir vienkārši neizsprotama . Un kronis visam , Daugaviņa palaistā mute ,ka izlase spēles veltīšot Skrastiņam ! Neko tādu pret Dāniju vispār neredzēju un īstenībā plus mīnus pret Nirveģiem ! Un ,ja mēs piedzīvosim sagrāvi pret Zviedriju un ar šādu pašatdevi tad es labāk tādu Sprukstiņu (cilvēks ,kurs nevar savākt komandu) Daugaviņu ,kuram mute lielāka nekā laidera vārti , izlasi redzu jaunos ,kuriem tiešām ir vēlme lielāka un kaut vai krītam ārā ,bet pēc 3-4 gadiem vismaz būs tiešām izlase ,kurai varēs just līdzi visa čemoja garumā !
Labāku mums pagaidām nav, tomēr paaudzes aiz muguras kārtojas. Tām ir jāsaprot, kādas ir prasības pieaugušo hokejā – mums ir jāmainās, mums nepieciešams stingrs plāns. Norvēģi izmanto to pašu, ko pirms tam paveica Šveice – tā ir disciplīna un laba fiziskā sagatavotība. Kuru no mūsu izlases varētu ņemt zviedru vai somu labāko klubu pirmajās divās maiņās? No uzbrucējiem – gandrīz nevienu, no aizsargiem – divus... Daugaviņš mačā pret dāņiem gāja laukumā ar savainojumu – to diemžēl varēja pamanīt. Tajā pašā laikā, šāda attieksme varēja parādīt labu piemēru citiem. Vai jums atgādināt, ka ir bijuši gadi, kad viens otrs paliek malā tikai ar zilumu vien... Šoreiz Kaspara pašatdevi un upuri komanda nenolasīja vai – tas palika kaut kur pa ceļam pirms spēles. Mēs redzējām, ka mūsu komanda cīnās, bet nav ne spēku, ne meistarības. Fakts.

sashkins, Paris vardos - kads butu Tavs rezumejums par pedejam 2 spelem pret Skandinaviem? Shkjiet, ka tikai ZA speletajiem gribas uzvaret - Dinamo speletaji atrak grib vasaras brivdienas...
Uzvarēt gribēja visi, bet katram tā gribēšana izpaudās savādāk. Hokejistiem ir jāsaprot, ka maizi viņi pelna klubos, bet cieņu – izlasē. Mums vienā citā sporta veidā ir bijis gadījums ar šo pašu motīvu – cieņu nepalīdzēs atgūt nekādi nopelnītie miljoni. Treneris abi redzēja, kas notika komandā. Ja viņš saka, ka nebija pašatdeves, nebija līderu cienīga spēle, tad viņš zina, ko runā. Viņš ir kopā ar komandu, jūt strāvojumus, garu... Nolans nerespektēs atrunas un vaidēšanu – viņš prasīs. Ja nevari iemest ripu tukšos vārtos, tad cīnīsies. Ja nevari arī to, tad tavā vietā nāks citi. Tā būs! Nav konkurence uz vietu sastāvā? Jā, tā ir, bet – tad veidojam projektu nevis vienam pavasarim, bet gan vismaz desmitgadei. Nevienam nav garantēta vieta izlasē, ja viņš ir nolēmis to izmantot tikai kā ķeksīti, lai atzīmētos līdzjutēju atmiņās. Šis treneris nešķiros, ja viņam ļaus strādāt.