Ozo atceras Skrastiņu, Saleju, Vašičeku un Rahūneku

Intervijā krievu presei Rīgas “Dinamo” kapteinis Sandis Ozoliņš atklāti un sirsnīgi pastāstīja par traģiski bojāgājušajiem Jaroslavļas
“Lokomotiv” hokejistiem, ar kuriem spēlējis plecu pie pleca dažādos klubos.

“Dinamo” komandas līderis Sandis Ozoliņš intervijā krievu portālam hotice.ru atcerējās bojāgājušos Jaroslavļas “Lokomotiv” hokejistus –
Kārli Skrastiņu, Ruslanu Saleju, Jozefu Vašičeku un Karelu Rahūneku. Ar šiem hokejistiem Ozoliņš spēlējis kopā.


Sandis atceras mirkli, kad uzzinājis par traģēdiju. “7. septembrī es pilsētā skatījos vienu dzīvokli – meklēju dzīvesvietu tuvāk “Arēnai
Rīga” ,” atceras “Dinamo” kapteinis. “Pēkšņi ap pusčetriem man sāka zvanīt mobilais telefons. Vairākas reizes. Es klausuli necēlu un pat
neskatījos, kas zvana. Pēc tam tomēr pacēlu, kad man zvanīja labs draugs, kurš arī pavēstīja šo briesmīgo ziņu. Sākumā es ļoti cerēju, ka
tā nav taisnība, ka lidmašīna vienkārši nav pacēlusies tehnisku problēmu dēļu. Īsāk sakot, dzinu no sevis prom sliktās domās. Tomēr nākamais
zvans, no kāda cita drauga, apstiprināja, ka noticis neglābjamais.”

Sandis stāsta, ka ar visiem “Lokomotiv” spēlētājiem, ar kuriem bija devies laukumā vienā komandā, viņam bijušas lieliskas attiecības, bet
īpaši viņš sadraudzējies ar baltkrievu aizsargu Ruslanu Saleju. “Ar Ruslanu spēlējām kopā Anaheimas “Mighty Ducks”, kur mani aizmainīja
Floridas “Panthers” 2003. gada janvārī. Vairāk nekā trīs gadus – līdz 2006. gada martam, kad mani aizmainīja uz Ņujorkas “Rangers” . Tiesa,
2004./2005. gada sezona neskaitās, jo tajā laikā bija lokauts. Izņemot brīvdienas, mēs tikāmies katru dienu: vakariņas – kopā, arēnā – kopā,
pārbraucienos – kopā, bieži gājām viens pie otra ciemos. Citiem vārdiem, mēs kopā strādājām un izklaidējāmies. Tāpēc nav nekas pārsteidzošs, ka
mēs ar Ruslanu ļoti sadraudzējāmies.


Kārli Skrastiņu, kurš no 2000. gada 18. februāra līdz 2007. gada 26. februārim uz ledus izgāja visos mačos Našvilas “Predators” un Kolorādo
“Avalanche” sastāvā, iegūstot “Dzelzs vīra” titulu, Ozoliņš atceras ar lielu cieņu: “Viņam bija vēlēšanās spēlēt hokeju. Nav iespējams nospēlēt
tik gadu un tik daudz spēļu visaugstākajā līmenī bez nevienas traumas, sāpēm, zilumiem un dažādiem sastiepumiem. Es arī domāju, ka nevienam
cilvēkam nav tāda organisma, lai nekas nesāpētu. Īpaši tad, ja nodarbojas ar tik kontaktiem bagātu sporta veidu, kāds ir hokejs. Vēlme
spēlēt, viņa raksturs un spēja paciest sāpes ļāva Skrastiņam tikt pie “Dzelzs vīra” reputācijas. Vispār Kārlis bija laipns, izpalīdzīgs un kārtīgs cilvēks.”


Ar Jozefu Vašičeku Sandis kopā spēlēja pusotru sezonu – no 2000. gada oktobra līdz 2002. gada janvāra vidum – līdz brīdim, kad Ozo
aizmainīja uz Floridas “Panthers”. “Lieliski atceros viņu, 20 gadus vecu puisi, kurš tikko parādījies Karolīnas “Hurricanes” treniņnometnē.
Jozefs bija lielākais un garākais spēlētājs komandā. Jau tad bija redzams, ka Vašičeks bija ļoti talantīgs un gudrs hokejists. Šo 11 gadu
laikā viņš nepazaudēja savu talantu, tieši otrādi – viņš to vēl palielināja. Jozefs bija viens no ietekmīgākajiem spēlētājiem ne vien
Jaroslavļas “Lokomotiv” komandā, bet arī visā KHL, bet kā cilvēks – ļoti pozitīvs, jautrs, patīkams un izpalīdzīgs. Šķīrušies Karolīnā, mēs
nepazaudējām kontaktus: gan NHL, gan KHL, kad mūsu komandas spēlēja viena pret otru, vienmēr centāmies atrast laiku, lai satiktos,
painteresētos, kā otram klājas,” Ozoliņš ar labu vārdu atceras aizgājušo hokejistu.


Ar Karelu Rahūneku “Dinamo” kapteinis nospēlējis kopā knapi pusi no sezonas. “Mēs kopā spēlējām 2006./2007. gada NHL sezonas pirmajā pusē.
Toties bijām vienā aizsargu pārī. Rahūneks bija ļoti labs spēlētājs. Pagājušajā sezonā viņš kļuva par pasaules čempionu, rezultatīvāko KHL
regulārās sezonas aizsargu. KHL viņam bija ļoti liela autoritāte – visas komandas zināja, ko viņš spēj. Atrodoties laukumā, Karels ar savu spēli
skaļi pieteica sevi, bet ārpus ledus viņš kluss un mierīgs cilvēks.”


Kā ziņots, 7. septembrī neilgi pēc pacelšanās avarēja “Jak-42” markas lidmašīna, kurā atradās visa “Lokomotiv” komanda, kurā spēlēja
arī viens no visu laiku labākajiem latviešu aizsargiem Kārlis Skrastiņš. Lidmašīnā bija 45 pasažieri, 43 no tiem gāja bojā, tostarp arī
Skrastiņš. Izdzīvoja vienīgi Aleksandrs Gaļimovs, kurš slimnīcā mira piecas dienas vēlāk, un borta inženieris Aleksandrs Sizovs, kurš pašlaik
atlabst un savā pirmajā intervijā pastāstīja, ka vienīgais iemesls, kāpēc izdzīvojis, bija tas, ka pacelšanās brīdī nebija piesprādzējies.