|
| Reality Check | |
| | Autors | Ziņojums |
---|
Janis9 Lietotājs
Postu skaits : 2890 Punkti : 0 Reģistrējās : 18.07.11
| Tēma: Reality Check Ceturtdiena 08 Septembris 2011, 14:51 | |
| Tiem kas saprot angļu valodu.... :/ - Spoiler:
My day was supposed to be over a little after noon today, but as I dropped off my last client, the office asked me if I could do one more run at 2 o’clock. Being the team player that I am, I said I would. I had 90 minutes to drive back to our company lot, switch into a van and then go to the pickup. Plenty of time to stop for some lunch and mess around on my phone. Peace of cake.
After making the vehicle change, sucking down a burger and fries from BK, and washing it down with a Coke Zero, I proceeded to my pickup location, a full 40 minutes ahead of schedule. I am a happy chauffeur……….for the moment.
I locate the residence that I need to be at, but being that the pickup is at 2, and it is only 1:20, I park a couple blocks away, per usual, and pickup my Thunderbolt to check FB and do some surfing.
First check of FB is littered with numerous comments and links about the tragic plane crash in Russia. 40+ people dead. NHL players, past and present, coaches, prospects and flight crew. Very sad news. I had been reading and hearing about it, off and on, all day. The ramifications reaching virtually all parts of the hockey world, and in less than 5 minutes, ME.
After my FB pitstop, I open up the trip ticket info on my phone, to see who I am picking up. Aaaah, another Dallas Stars transfer to the airport. That explains the van. These hockey guys always have big bags because they are usually traveling overseas. The last name, Skrastins. Never heard of him. No first name. I’ll have to google him. Google search: Skrastins Dallas Stars.
The rush that comes over my body is unexplainable. I am just staring at my phone. He was on “that” plane and he is dead. I am sitting 200 yards from his house and I realize what this pickup is all about. I am about to pick up the family of this man. A family that went to bed last night without a care in the world. A family that had no plans to board a Lufthansa flight to Europe when they woke up this morning. This explains why it was added to my schedule at 12:15 today. Is this for real?
It’s finally time to go down the street and pull in the driveway. Within a couple of minutes, a man comes out to let me know that the family will be out in a few moments. He alerts me to the situation, and tells me not to offer condolences because the children don’t know, and then he returns to the house. I can’t even imagine what his widow must be going through. My heart weeps for her. I am so glad this will be a short ride.
Then it happens. 2 girls, about 2 and 5 come running out the door, completely elated about the trip they are about to go on. Long blonde hair, blue eyes and giant smiles. I nearly burst into tears. My body gets tight. Every second feels like an eternity. The pain inside me is almost unbearable. I don’t even know these people and I am on the verge of a breakdown, right in their driveway. Knowing that these girls are utterly oblivious, to the true nature of their trip, is agonizing. I can’t help but think of my own children, and what it would be like if they woke up tomorrow and I was gone forever. Devastating! The wife and mother in law finally come out and we are on our way.
The entire drive the widow is on the phone. She, as well as the rest of the family, are not speaking English. Although, this would seem trivial, it is not. I don’t understand a single word she is saying, but the pure pain in her voice tells the whole story. The mother in law is keeping the kids entertained in the back of the van, while she sits up front and seems to be getting everything in order, over the phone. I sense sorrow, trepidation, confusion, and dispair. Just a few of, what I imagine have been, the many emotions that she has experienced since she woke up today. Again, my heart weeps for her.
We finally arrive at DFW airport, and a liaison from Lufthansa is waiting curbside for us, with a security escort. He “quietly” offers his condolences to the widow while the girls are still getting out of the van. Personnel grab all their bags, and they are off. Girls still giddy about the trip. I, however, am a mess.
I barely get 100 feet away from the terminal when I lose it, crying uncontrollably. I feel stupid, but I don’t care. I can’t get the image of those girls out of my head. The idea that they have no clue that they will NEVER see their father again. What’s worse, is that they probably haven’t seen him in a couple of weeks, and expect to see him when they get where they’re going. Utterly heartbreaking. What a way to end the day.
So, as I sit here recapping this gut-wrenching afternoon that I have experienced, I would like to end it with a final thought. It makes no difference to a child what happens to you when you die. They are going to be devastated either way. Just make sure they know what they mean to you. Remind them EVERYDAY. Hug them EVERYDAY. Kiss them EVERYDAY. Most importantly, love them EVERYDAY. Unconditionally. Because, you never know what tomorrow will bring.
- Spoiler:
| |
| | | T-Mac Hall Of Fame
Gadi : 28 Postu skaits : 5030 Punkti : 0 Reģistrējās : 26.11.10 Dzīvesvieta : Pļaviņas
| Tēma: Re: Reality Check Ceturtdiena 08 Septembris 2011, 15:42 | |
| LV valoda
Šoferes stāsts, kā viņa pēc traģēdijas veda uz lidostu Skrastiņa ģimeni „Manai darba dienai bija jābeidzas agrā pēcpusdienā, bet ap pusdienlaiku man palūdza doties vēl vienā braucienā, kas bija rezervēts uz diviem dienā. Būdama īsta „komandas spēlētāja”, es piekritu. Man bija pusotra stunda, lai aizbrauktu līdz mūsu kompānijas birojam, nomainītu auto un pa ceļam piestātu paēst un parakāties pa telefonu. Nekas sarežģīts.
Biju nomainījusi auto un braucu uz norunāto vietu, locīdama iekšā burgeru ar frī kartupeļiem un noskalojot to visu ar kokakolu. Man bija atlikušas vēl 40 minūtes. Biju priecīgs, apmierināts šoferis.......tobrīd. Līdz diviem vēl bija četrdesmit minūtes, tāpēc es kā ierasts apstājos pāris kvartālus tālāk un paņēmu savu telefonu, lai ieskatītos „Feisbukā” un pasērfotu internetā. „Feisbuks” bija pilns ar komentāriem un saitēm uz traģisko lidmašīnas avāriju Krievijā. Vairāk par četrdesmit bojāgājušajiem. NHL spēlētāji, bijušie un esošie, treneri un lidmašīnas apkalpe. Ļoti skumjas ziņas. Biju lasījusi un dzirdējusi par to visu dienu. Notikušā atskaņas sasniedza visas „hokeja pasaules” malas mazāk nekā piecās minūtēs.
Pēc „Feisbuka” savā telefonā atvēru klientu koordinātas , lai redzētu, kam esmu atbraukusi pakaļ. Āāā, kārtējā Dallas Stars komandas spēlētāja nogādāšana lidostā. Tas izskaidro, kāpēc bija jāmaina mašīna pret lielāku. Hokejistiem vienmēr ir lielas somas. Izlasīju Skrastiņa uzvārdu. Nekad nebiju dzirdējusi par tādu, tāpēc nolēmu pameklēt Google.
Sajūta, kas pārņēma manu ķermeni, nav aprakstāma. Apstulbusi blenzu telefonā. Viņš bija uz „šīs” lidmašīnas klāja un viņš ir miris. Es sēžu 180 metru attālumā no viņa mājas un saprotu, kam pakaļ esmu atbraukusi. Man jāved šī vīra ģimene. Ģimene, kas pagājušajā naktī aizgāja gulēt bez jebkādām rūpēm. Ģimene, kurai nebija plānu kāpt Lufhansa lidmašīnā, lai dotos uz Eiropu šorīt. Tas paskaidro, kāpēc šis brauciens manā grafikā tika iekļauts tik vēlu. Vai tā var būt?
Pienāk laiks doties uz noteikto adresi. Pēc pāris minūtēm no mājas iznāk vīrietis, lai paziņotu, ka ģimene būs gatava pēc īsa brīža. Viņš brīdina par situāciju un pasaka, ka nedrīkstu izteikt nekādas līdzjūtības, jo bērni vēl neko nezina. Vīrietis atgriežas mājās, bet es nespēju pat iedomāties, ko šai atraitnei tagad jāpiedzīvo. Mana sirds asaro par viņu. Man prieks, ka šis būs īss brauciens.
Tas brīdis ir pienācis. Divas meitenes, aptuveni 2 un 5 gadus vecas priecīgi izskrien pa mājas durvīm, sajūsminātas par gaidāmo braucienu. Gari, blondi mati, zilas acis un milzīgi smaidi. Knapi valdu asaras. Mans ķermenis kļūst saspringts. Katra sekunde velkas kā mūžība. Sāpes manī ir teju nepanesamas. Es pat nepazīstu šos cilvēkus, bet esmu uz sabrukuma robežas tieši viņu mājas durvju priekšā. Apzināšanās, ka šīs meitenes pat nenojauš gaidāmā brauciena patiesos iemeslus, izraisa agonējošas sāpes. Nespēju nedomāt pati par saviem bērniem un to, kā būtu, ja viņi rīt pamostos, bet manis vairs nebūtu. Briesmīga sajūta! Sieva un māte iznāk no mājas un mēs dodamies ceļā.
Atraitne visu braucienu runā pa telefonu. Viņa, tāpat, kā visa pārējā ģimene, nerunā angliski. Lai arī tas varētu likties maznozīmīgi, tā nav. Es nesaprotu nevienu vārdu, ko viņa saka, bet visu pasaka sāpes viņas balsī. Māte tikmēr cenšas izklaidēt aizmugurē sēdošos bērnus un runāt pa telefonu. Sajūtu bēdas, satraukumu, apjukumu un izmisumu. Droši vien tās ir tikai dažas emocijas no tām daudzajām, ko viņa piedzīvojusi šodien kopš pamošanās. Atkal, mana sirds raud par viņu.
Mēs beidzot ierodamies lidostā, kur mūs jau gaida pamatīgs eskorts. Kāds vīrietis, meitenēm nemanot, klusiņām izsaka līdzjūtību atraitnei. Personāls savāc visas somas un viņi dodas prom. Meitenes joprojām sajūsmā par gaidāmo ceļojumu. Es, savukārt, esmu galīgi sašļukusi.
Knapi tieku simts pēdas tālāk no lidostas termināļa, kad nenoturos un izplūstu nekontrolējamās asarās. Jūtos muļķīgi, bet man vienalga. Nespēju izmest no galvas meiteņu attēlus. Doma par to, ka viņas nenojauta, ka NEKAD neredzēs savu tēvu. Vēl ļaunāk, viņas noteikti tēvu nebija redzējušas vairākas nedēļas un cerēja viņu ieraudzīt, kad būs galā. Sirdi plosošas dienas beigas.
Sēžot un atminoties šo sirdi plosošo pēcpusdienu, vēlos nobeigt rakstāmo ar pēdējo domu. Bērniem ir vienalga, kas ar tevi notiks pēc nāves. Viņi jebkurā gadījumā būs satriekti. Tāpēc vienkārši parūpējieties par to, lai viņi zina, ko jums nozīmē. Atgādiniet viņiem to KATRU DIENU. Apskaujiet viņus KATRU DIENU. Skūpstiet viņus KATRU DIENU. Un pats svarīgākais, mīliet viņus KATRU DIENU. Bezgalīgi. Jo jūs nezināt, kas notiks rīt.”
ebal :\\\ | |
| | | Ice Cold Lietotājs
Gadi : 29 Postu skaits : 677 Punkti : 0 Reģistrējās : 21.01.11 Dzīvesvieta : Līvāni
| | | | Nauč' Lietotājs
Postu skaits : 88 Punkti : 0 Reģistrējās : 19.08.11
| | | | OwlNation Hall Of Fame
Gadi : 28 Postu skaits : 1990 Punkti : 0 Reģistrējās : 19.12.10 Dzīvesvieta : Talsi
| Tēma: Re: Reality Check Ceturtdiena 08 Septembris 2011, 17:15 | |
| Njā, smaga situācija, smags raksts. | |
| | | Sponsored content
| Tēma: Re: Reality Check | |
| |
| | | | Reality Check | |
|
| Permissions in this forum: | Jūs nevarat atbildēt tematos šajā forumā
| |
| |
| |