Revolūcija vai kompozīcija?

Raimonds Rudzāts autors 2012-06-29 09:35






Viss jaunais ir labi aizmirsts vai nedaudz piemirsts vecais. Čezāres Prandelli pārkārtojumus Itālijas izlasē mēdz dēvēt par revolūciju itāļu futbolā. Šim skaļajam apgalvojumam negribētos piekrist, jo maz ir tādu elementu Itālijas izlases spēlē, kas iepriekš nebūti redzēti itāļu futbolā. Prognozes un loģika atkāpās otrajā plānā, sajūtām un vēsturiskām sakritībām izvirzoties priekšplānā. Itālijas izlase atkal ir finālā. Pateicoties kam – revolūcijai vai smalkam jau iepriekš redzētu elementu salikumam?

Itālijas futbols kopš uzvaras Pasaules kausā pārdzīvo ne tos labākos laikus, taču izlase atkal ir pratusi apklusināt visus skeptiņus, šo rindu autoru ieskaitot, kuri neatvēlēja viņiem favorītu lomu šajā čempionātā. SA futbola speciālizlaidumā es itāļus nodēvēju par „melno zirdziņu” – šķiet, nebūšu kļūdījies. Itālijas izlase spēlēs finālā, un par to, neatkarīgi no iznākuma, ir pelnījuši aplausus. Aplausus ir pelnījis arī Čezāre Prandelli – šis ir viņa čempionāts, jo taktiskajā bagātībā līdz šim ar viņu spēkoties varēja tikai Joahims Lēvs, kurš, šķiet, pats apjuka savā talantu un meistaru pārpilnajā sastāvā, pusfinālā noraugoties uz bariņu meistarīgu futbolistu, kuri nebija gatavi spēlēt kā komanda. Precīzāk – viņiem neļāva to darīt.

Itālijas izlase spēlē atraktīvu uzbrukuma futbolu. Tik atklāta spēle no viņiem vēl nav redzēta, taču teikt, ka pirms tam viņi ir tikai sēdējuši ierakumos, arī ir muļķīgi – tā nav taisnība! Itāļiem priekšējā līnijā kādreiz ir bijusi labu meistaru pārprodukcija, kuras nav šogad. Atceraties 2006. gadu? Kurā spēlē tad itāļi spēlēja dziļi ierakušies aizsardzībā? Nevienā! To pašu var teikt par teju ikvienu lielo turnīru. Jā, itāļi šogad uzbrukumā spēlē radošāk, drošāk, taču viņu spēles maniere – tā nav revolūcija. Revolūcija būtu tad, ja Aleksandrs Starkovs laukumā sūtītu trīs uzbrucējus, bet Itālijas izlases uzbrukums – tā būtībā ir modernā futbola prasība un tendence. Uzbrukuma līnija gan nav būvēta pēc tādiem principiem, kādus esam novērojuši itāļu futbolā. Nav ne tradicionālā 9. numura jeb smailes uzbrucēja, kas visu laiku balansē uz naža asmens, vismaz piecas reizes spēlē nonākot aizmugurē, un nav arī klasiska 10. numura jeb otrā uzbrucēja, kādi savulaik bija del Pjēro un Totti.

Vēl joprojām netrūkst spēlētāju, kas varētu šīs pozīcijas aizpildīt, taču – Prandelli tas vienkārši nav nepieciešams. Ir del Pjēro pēctecis Džovinko, taču spēlējis maz. Uz izlasi jau sen aicināts netiek Mikoli, lai gan tie, kas daudz maz rūpīgi ir sekojuši Itālijas A sērijai, bez minstināšanās apgalvos – šis spēlētājs ir starp 23 labākajiem valsts futbolistiem, varbūt – pat starp 11. Tā vietā mēs redzam Antonio Kasāno, kurš aizvada teicamu čempionātu. Kasāno Itālijas izlasē pirmo reizi spēlē tādā manierē, kādu mēs redzam viņa izpildījumā. Iepriekšējie treneri vienkārši viņu neprata izmantot. Godīgi sakot, pirms čempionāta, zinot slimības vēsturi, negaidīju, ka Kasāno būs kaut uz pusi tik spilgts, cik viņš ir. Cīnītājs! Ja kaut ko no visa redzētā var saukt par revolūciju, tad tas ir Mario Balotelli. Tāds spēlētājs nekad itāļiem nav bijis, bet dzīve Ganā dzimušo puisi ir piespēlējusi. Balotelli stilā Itālijas izlases uzbrukumā vēl neviens nav spēlējis. Tā vietā, lai viņš spēlētu uz jau pieminētā naža asmens, viņš bumbu meklē laukuma dziļumā, ir pietiekami tehnisks, ar labām dispečera dotībām un sitienu, ar kādu var nogalināt. Raksturs ir faktors, kas darīja tramīgus visus, bet – pagaidām viss ir gludi. Pirmā spēle bija vāja, šķita – viņš ir atsevišķi nodalīts spēlētājs no komandas, taču čempionāta gaitā ir sevi atradis. Vairs tik daudz nelādē no distances, spēlē pacietīgāk, efektīvāk un – rezultatīvāk. Un atkal jāsaka – itāļiem ir smailes uzbrucēji – klasiskā stila piekritēji, bet neviens no viņiem sastāvā nav. Interesanti būs pavērot, vai arī turpmāk acis tiks piemiegtas Alesandro Matri, tīrasiņu smailes uzbrucēja dēļ. Taču atkal jāsaka – šajā čempionātā pēc viņa nav absolūti nekādas vajadzības.

Vidējās līnijas un aizsardzības līnijas sadarbībnas modelis ir aizgūts no Karlo Ančeloti Milānā praktizētā. Vidējā līnija izvietojusies romba formā, spēlējot ar četriem centra pussargiem, malas atstājot aizsargu rīcībā. Tieši šis rombs, Pirlo, Rui Koštas (vēlāk – Kakā), Zēdorfa un Gatūzo izpildījumā, bija galvenais ierocis „Milan” ierocis aizvadītajā desmitgadē, kura neitralizēšana bija dzīvības un nāves jeb uzvaras vai zaudējuma jautājums. No labiem piemēriem ir jāmācās, no laba labu nav jāmeklē. It sevišķi uzkrītoša līdzība bija pirmajās čempionāta spēlēs ar Džakerīni pamatsastāvā, kurš pildīja Gatūzo funkcijas. Nebrīnīšos, ja finālā Montolivo vietā pamatsastāvā parādīsies tieši Džakerīni vai Nočerīno.



Pirms čempionāta Itālija aizvadīja pārbaudes spēli ar Krieviju, kura apstiprināja bažas - aizsardzībā ir gaidāms vakars uz ezera. Nespēja iesākt savus uzbrukumus, nespēja kavēt pretinieku. Likās, ka itāļi ir pazaudējuši savu vienīgo ieroci, taču priekšstats bija mānīgs. Galvenokārt to veidoja tendences klubu futbolā, rokrakstu pilnībā pazaudējot „Milan”, taču izlase spēlē pārliecinoši, liekot spļaudīties gan angļiem, gan vāciešiem. Labākā Prandelli īpašība – viņš zina, kur ir sūce un prot to laikus aizpildīt. Proti, sapratis, ka aizsardzība ir galvenā problēma, turklāt ir akūtas problēmas ar uzbrukuma iesākšanu, viņš aizsardzībā nozīmēja de Rossi, kurš šīs funkcijas veica čempionāta sākumā. Itāļi spēlēja ar 3 – 5 – 2 izvietojumu, de Rossi izmantojot kā saistvielu. Un atkal jāsaka – nekā jauna šai pasaulē. Kādreiz tā reizēm tika izmantots Albertīni, bet izvietojumu pašpikoja no „Udinese”, jo – tieši viņi sezonas pirmajā pusē ar šādu shēmu demonstrēja ne tikai vislabāko aizsardzību A sērijā, bet, kā paši lepna sita sev pie krūtīm, - arī Eiropā. Prandelli zināja, ko viņam vajag un zināja, kur to meklēt.

Jāatzīst, ka aizsardzības līnijā nav tādu spēlētāju, kā bija kādreiz. Nesta, Kanavaro, Zambrota, par Maldīni nemaz nerunājot, bija kvalitātes zīme. Ja iesim vēl dažus gadus atpakaļ, tad nonāksim pie Tasoti, Kostakurtas un Barēzi. Spilgts ir tikai Kjelīni, pārējie – klasi zemāki par priekštečiem, taču uzvarētājus netiesā, vai ne? Čempionātu labi iesāka Madžio jeb Zambrotas mazliet bālāka jaunības dienu kopija. Tāpat ķecerīgas līdzības varam savilkt starp Maldīni un Balzareti – labākā fiziskā sagatavotība komandā. Balzareti ir patīkami pārsteidzis, jo „Palermo” rindās viņš ir kā dinamīts, tikai nekad nevar zināt, kurā sētas pusē tas sprāgs. Pagaidām – pretinieku. Un, protams, centra aizsargu duets no „Juventus”, lai kāds tas arī čempionāta laikā netiktu salikts, nepieviļ.

Zīmīgi, ka galvenās lomas spēlē divi pēdējie izlasē palikušie 2006. gada varoņi (lai man piedod Barzalji) – Pirlo un Bufons. Divi neapstrīdami līderi! Domīgs šajās dienās noteikti ir Massimo Allegri, „Milan” galvenais treneris. Viņš, pārņēmis grožus no Ančeloti, arī sāka savu revolūciju, tikai vēl joprojām nav skaidrs, kur tā īsti ved.Viņš nezināja, ko darīt ar Pirlo. Izstumts no komforta zonas (desmit gadus, spēlējot pēc vienas shēmas ar vieniem partneriem, laikam jau tomēr rodas ieradums), palika lieks „Milan” komandai. Došanās prom bija loģiska, jo produktivitāte – niecīga. Šķita, vecums, formas kritums, bet sezona „Juventus” un tagad sniegums Itālijas izlasē parādīja – tas bija apjukums! Ja Itālija uzvarēs, tad čempionāta vērtīgākais spēlētājs ir jāmeklē starp abiem veterāniem.

Kritiku tikai daļēji iztur tēze par to, ka Prandelli ir atjauninājis sastāvu. Jā, šī ir jauna komanda, taču – ne pēc vecuma. Tā, starp citu, arī ir Itālijas futbolu raksturojoša īpašība, taču paskatieties uz pamatsastāvu un arī tiem, kas iesaistās no soliņa un pasakiet – cik jaunos, atskaitot Balotelli, jūs tur redzat? Tikpat kā nevienu, jo tā ir Itālijas futbola problēma – klubi nedod iespējas jaunajiem, līdz ar to spēlētāji salīdzinoši vēlu iekļaujas izlasei. Problēma ir tā, ka atšķirībā no Vācijas, itāļi uz nākamo Eiropas čempionātu atkal vedīs pavisam citu komandu.

Pagaidām kluss ir Markīzio, kuram iespējas netrūkst, taču bumba spītīgi neiet vārtos. Pretēji „Juventus” rindās demonstrētajam sniegumam, Markīzio šajā čempionātā ir kolēģu ēnā, lai gan tika gaidīts, ka būs otrādi. Izteikšu traku prognozi – viņš finālā gūs vārtus! Starp citu, par finālu runājot – vai ievērojāt spēlētāju reakciju pēc beigu svilpes. Balotelli bija vēss, tāpat arī Bufona sejā bija redzama tikai padarīta darba grimase, jo vēl taču nekas nav beidzies, bet tas, kas tikko notika – vai tad varēja būt citādi? Itālija atkal roku rokā ar skandālu ir sasniegusi finālu. Negaidīti, ja paļaujamies uz pirms čempionāta izteiktiem spriedumiem, bet loģiski, ja vērtējam laukumā redzēto.

Zīmīgi, ka kadrā pazibēja arī Toto Kutunjo. Fakts, ko daudzi nezina – viņš ir sarakstījis aptuveni 3000 dziesmas, tostarp visas Džo Dasēna, padarot sevi par ražīgāko modernās mūzikas komponistu Eiropā. Komponists ir arī laukuma malā – Čezāre Prandelli ir pelnījis zelta gramafonu!