Bez pārsteigumiem

Raimonds Rudzāts autors 2012-06-26 10:28





Noslēgušies ¼ fināli Eiropas čempionātā futbolā. Noslēgušies paredzami, uzvarot objektīvi spēcīgākajiem. Šoreiz par Vācijas taktisko gājienu ar zirgu, Itālijas rombveida izvietojumu, Francijas izlases dīvaino taktiku un zemnieku Ešliju Koulu, kā arī visu pārējo jeb – par Eiropas čempionāta finiša taisni.

Divas paredzamas spēles

To, ka Čehija un Grieķija ir pastarīšu lomā, saprata visi, šo komandu futbolistus ieskaitot. Komandas, protams, centās, bet iespēju uzvarēt nebija. „Grieķija pagaidām tomēr ir klasi zemāka komanda par vāciešiem, kaut gan turējās, cik varēja. Rezultāts beigās bija itin pieklājīgs, lai gan varēja būt vēl trakāk,” vērtē Artūrs Zakreševskis. „Jau no pirmajām minūtēm bija redzams, ka grieķi absolūti nespēj tikt galā aizsardzībā, bet ja viņi nevar nospēlēt aizsardzībā, tad pret tādu komandu kā Vācija grieķiem vispār nav nekādas izredzes!” norāda Dainis Kazakevičs. „No taktikas viedokļa runājot, manuprāt, Roisa un Širles iziešana pamatsastāvā Vācijas izlasi padarīja daudz dinamiskāku, daudz ātrāku. Roisa un Ezila sadarbības, mainoties pozīcijām, radīja diezgan lielas problēmas grieķiem. It īpaši Roisa ierāvieni soda laukumā – grieķi ne vienmēr tam bija gatavi. Šādā sastāva modelī ļoti labi laukumā jutās Ezils, kuram šī bija labākā spēle čempionātā, jo pateicoties viņa kustīgajiem partneriem, Ezilam izdevās veidot brīvu zonu, viņš piedalījās visu četru vārtu gūšanā. Tāpat var paslavēt Kediru ar ļoti labo pieslēgšanos uzbrukumiem no laukuma dziļuma.”

Interesants bija taktiskais manevrs, ko pirms spēles veica Vācija, nomainot gandrīz visu priekšējo līniju, atstājot tikai Ezilu. Kazakevičs uzskata, ka lēmums bija pareizs, bet Zakreševskim nav informācijas, kāpēc šāds manevrs notika: „Par malējiem grūti spriest – varbūt spēlēja tāpēc, ka ir nedaudz ātrāki par Podoļski un Milleru, bet tajā pašā laikā Kloze tika likts pamatsastāvā, visticamāk, lai dotu atpūtu Gomesam, jo grieķi tāpat ir jāuzvar. Grūti pateikt, kā bija īstenībā.” Interesanti būs pavērot, kādu sastāvu Vācija izvēlēsies pret Itāliju. Skaidrs ir viens – vai nu Podoļskis un Millers, vai Širle un Roiss, jo citādas variācijas flangos nebūs. Vācieši parādīja savus trumpjus, kas bija turēti azotē, bet vēl divi – Kross un Gece – tur ir visu čempionātu. Iedomājieties, cik labi komplektētai ir jābūt komandai, lai ko tādu varētu atļauties...

Tikmēr Portugāles un Čehijas spēlē rezltāts bija mazāks, pretspēle – cienīgāka, bet iznākums – gaidītais. „Es varu pateikt atzinīgus vārdus par čehiem,” iesāk Kazakevičs. „Salīdzinoši ar spēlēm apakšgrupā, it sevišķi ar krieviem, kur čehi centās spēlēt „ļoti augstu”, ļaujot brīvi spēlēt pretiniekiem, pret Portugāli čehi viennozīmīgi izvēlējās vienīgo pareizo taktiku, spēlējot maksimāli cieši pretinieku tehniskajiem spēlētājiem Ronaldu un Nani, neļaujot saņemt bumbu un ar to darboties. Tomēr visas spēles garumā tam pietrūka fiziska spēka, līdz ar to vārtu guvumam bija jābūt – ja ne tajā, tad kādā citā epizodē. Tas pats Plašils, kas vārtu guvumā nenostrādāja kā nākas, – kopumā izskatījās labi, bet varēja redzēt, ka ar katru nākamo minūti čehu spēlētāji nogurst arvien vairāk un, protams, ka tehniskie portugāļi to izmantoja.”

„Čehiem pret Portugāli pietrūka Rosickis, bet viņu malējie spēlētāji ir čempionāta atklājums. Kopējais čehu līmenis gan vēl neatbilst portugāļu, kur lielākā daļa spēlētāju spēlē slavenos klubos, bet pārējie jau arī nav nekādi iesācēji futbolā,” uz līmeņa atšķirībām norāda Zakreševskis. Bet ne čehiem, ne grieķiem nav par šo čempionātu jāsarkst. Izdarīts ir viss, uz ko šīs komandas šobrīd ir gatavas, diemžēl nav vairs 2004. gads...


Francija liek vilties, Itālija – priecāties

No Francijas – Spānijas spēles gaidīja, ka varbūt Francija spēs spēkoties ar Eiropas un pasaules čempioniem, taču – nekā. „Francija turējās spāņiem pretī diezgan cienījami, neļaujot kontrolēt bumbu tik daudz, cik parasti. Nezinu precīzu statistiku, bet ap 40% bija. Spāņi parasti tik daudz neļauj. Vienīgais – ar momentu realizāciju Francijai bija pašvaki - pietrūka precīzu pēdējo piespēļu. Skatītājiem varbūt gribētos redzēt vairāk vārtu gūšanas momentus, tas šoreiz pietrūka, ja runājam par skatāmību,” vērtē Zakreševskis. Tieši tā – Francija turējās, bet paši neko nedarīja, lai kaut brīdi būtu jāturas Spānijai. „Lorāns Blāns izvēlējās taktiku, no kuras neviens skatītajs nebija ieguvējs, jo Francija nolēma spēlēt no aizsardzības, nevis sacensties bumbas kontrolēšanas un uzbrukumu veidošanas darbībās. Zināma loģika tam visam bija, bet izpildījums bija tik vājš, ka – ne Framcija dabūja pacīnīties par uzvaru, ne arī mēs dabūjām skatāmu spēli,” norāda Kazakevičs.

Dainis turpina: „Iekļaujot sastāvā Debušī un Reveljēru, bija skaidrs, ka tas ir ar domu, lai neitralizētu Hordi Albu. Labās malas zona tika komplektēta ar domu par Albas neitralizēšanu, taču tieši Alba noorganizēja pirmo vārtu guvumu. Tas arī bija viss, jo Francijai nebija plāna, ko darīt, ja viņi nonāk zaudētājos.” Kazakevičs norāda uz vēl vienu taktisko kļūdu: „Interesanti, ka Francija veltīja lielu uzmanību tam, lai neitralizētu Čavi(lai viņš nesaņemtu bumbu), bet bija pilnībā aizmirsuši par Šabi Alonso. Alonso ir ticis bieži pārmests, ka ne vienmēr viņam izdodas piespēles uz priekšu, bet, ja vērtējam kopumā, Alonso veiksmīgā spēle, ne jau tikai gūtie vārti, bija tāpēc, ka Francija ļoti koncentrējās uz Čavi.”

Pretēji dažām prognozēm, Spānija tomēr atkal izvēlējās spēlēt bez nominālā uzbrucēja. Pieredzējušais aizsargs Zakreševskis uzskata, ka pretinieku aizsargiem tas jūtami apgrūtina darbu. „Viņiem it kā nav neviena uzbrucēja, bet jebkurš no pussargiem jebkurā brīdī var kļūt par uzbrucēju, līdz ar to viņi īpaši neiespringst par to, ka nav nomināla uzbrucēja. Toties aizsargiem ir jābūt divreiz uzmanīgākiem, lai saprastu, kurš tad kurā brīdī nonāks uzbrukuma smailē, lai nenogulētu kādu. Ja ir viens nomināls uzbrucējs, viņu pietiekami uzmana, bet ja ir vairāki tādi, kas var jebkurā brīdī izšaut, tad ir grūtāk kontrolēt notikumus. Viņiem šāda taktika dod augļus, viņi arī tā spēlē.”

Itālijas un Anglijas spēle bija īsts trilleris, lai arī vārti no spēles tā arī netika gūti. „Bija tāda sajūta, ka Anglija nezināja ko darīt,” novēroja Zakreševskis. „Mēģināja spēlēt ar pretuzbrukumiem. Itāļi netipiski daudz uzbruka – parasti šajā turnīra fāzē spēlē no aizsardzības, bet tagad spēlēja uzbrūkošo futbolu, turklāt pret angļiem. Grūti pateikt, vai angļiem ir problēmas, taču, visticamāk, jau ir. Vispirms jau ar bumbas kontroli – ilgstošu bumbas kontroli. Tenisā ir īsās izspēles un garās. Angļiem arī tā ir – varbūt pietrūkst pacietības veidot uzbrukumu, bet viņi ātri ieiet uzbrukuma zonā, ātri dodas atpakaļ aizsardzībā. Džons Terijs atkal nospēlēja ļoti labi – neitralizēja Balotelli izgājienu un vēl vairākas epizodes. Bet itāļi nodemonstrēja labu piespēļu tehniku. Montolivo pirmajā puslaikā, atrodoties gandrīz ar muguru pret savu komandu, pagarināja piespēli, kas nonāca pie uzbrucējiem. Itāļiem bija daudz iespējas, Balotelli, Kasāno visu laiku centās sist pa vārtiem, trāpīja arī pa vārtu stabu, bet angļiem laikam visreālāka vārtu gūšanas iespēja bija pašā sākumā, kad Bufons no 5 – 7 metru attāluma sisto bumbu atsita ar vienu roku. Sākums bija ļoti interesants, un ja tā būtu turpinājies, tā būtu čempionāta skaistākā spēle, bet komandas iespēlējās un sāka pieturēties drošākiem paņēmieniem.”

Kazakevičs uzteic itāļu taktiskos risinājumus, sakot: „Itālija jau no pirmajām minūtēm izvēlējās spēlēt ar rombveida pussargu izvietojumu, uzreiz parādot, ka uzsvars tiks likts uz to, lai: pirmkārt, būtu pārsvars laukuma vidusdaļā; otrkārt, lai piespiestu angļu malējos pussargus spēlēt tuvāk centrālai zonai, neļaujot viņiem spēlēt plašumā.” Dainis turpina: „Jāuzteic ir Pirlo, kuram bija liela rīcības brīvība laukumā, un viņš ar savu taktisko domāšu, asajām piespēlēm parādīja, ka šādu brīvību viņam dot nevar.” Protams, ka Pirlo bija viena no atslēgas figūrām. Es pat teiktu, ka tieši viņš salauza angļus pēcspēles sitienu sērijā, jo, atrodoties iedzinējos, veica ļoti pārdrošu sitienu, bet pēc tam pārmeta stindzinošu skatienu pār Anglijas izlasi. Bet, ja runājam par vārtsargu bibliotēkām par to, kurš kur sitīs, tad pat šo rindu autoram, atceroties iepriekšējās reizes gan Anglijas izlasē, gan „Chelsea” rindās, bija skaidrs, ka Ešlijs Kouls sitīs labajā stūrī. Protams, ka Bufons arī to zināja un bumbu atvairīja, taču nez vai zināšanas būtu glābušas, ja Kouls nebūtu uzstitis kā zemnieks, nevis profesionāls futbolists.

Kazakevičs uzteic Anglijas izlases aizsardzību, pakritizē uzbrukuma noslēguma fāzi. „Lai ko arī mēs runātu par Itāliju, Anglijas spēle aizsardzībā bija pārliecinoša. Ja bumbas kontrolē itāļi bija veiksmīgi, tad uzbrukuma noslēguma stadijā varētu vēlēties daudz kvalitatīvāku spēli.” Itāļiem būs visas iespējas to pierādīt, jo pusfināli jau ir deguna galā. Spānija – Portugāle un Itālija – Vācija. Kas var būt labāks par šo, futbola gardēži?