Pieprasi SportaAvīze+ rakstu!

Lai gan vārdos to vēl neviens nav teicis, bet tā sauktā NHL klubu algas cepures palielināšana, vistiešākā veidā ir komandu īpašnieku bēgšana no krievu lāča. KHL agresivitāte hokejistu tirgū liek Ziemeļamerikai stresot. Pēdējais lokauts, kas izgāza vienu sezonu, NHL klubu saimniekiem bija nepieciešams, lai aizbēgtu no ziepju burbuļa, kas draudēja pārplīst. Paši maksājot hokejistiem lielas algas un savā starpā sacenšoties, kam tiks pieprasītākie brīvie aģenti, komandu bosi pēkšņi saprata, ka
turpinājums var izrādīties bēdīgs, jo – izmaksas piepampa, bet ieņēmumi kļuva pliekani. Pēc lokauta viss it kā sakārtojās pa plauktiem – tēriņi mazāki, ieņēmumi stabilizējās, spēlētāju algas tika pieskaņotas līgas kopējām finanšu veiksmēm (vai pretēji – neveiksmēm). Tomēr tagad viņi atkal brauc grāvī... Šīs vasaras darījumi brīvo un ierobežoto aģentu (spēlētāju) vidē liek domāt, ka NHL klubi ir izgudrojuši vai atklājuši naudas drukāšanas mašīnu. Viens ir skatīties uz saviem tuvākajiem
konkurentiem – divīzijā, konferencē – pavisam kas cits, saprast, ka nemaksājot hokejistiem prasīto, viņi brauc uz turieni, kur maksā. KHL klātbūtne hokeja tirgū šajā gadījumā dzen NHL komandas stūrī, jo krievu piedāvājumi pārliecinoši konkurē ar ziemeļamerikāņu iespējām. Jā, krievu līga vēl jauna, kārtība un organizācija tiek slīpēta, taču ar katru nākamo sezonu KHL savā izpratnē un piedāvājumā par hokeja civilizāciju, sper krietnu soli tuvāk NHL noteiktajiem standartiem. Tas iedrošina
hokejistus, mesties tālbraucienā pēc lielākas naudas, bet viņu palīgiem –aģentiem – iedod vēl vienu kārti pie saruna galda, lai kaulētos.Ja vēl pirms pāris gadiem oficiālā NHL izlikās neredzam KHL projektu, tad šobrīd abas puses jau ne tikai runā, bet arī paraksta savstarpējās sapratnes un uzticēšanās memorandu. Tas nav līgums, kāds NHL ir ar Eiropas hokeja valstu federācijām – drīzāk to var saukt par nodomu protokolu, ka abas puses ievēros un respektēs hokejistu noslēgtos līgumus ar klubiem. Krieviem tas ir aktuāli, kad runa ir par jauno talantu bēgšanu pēc Amerikas labumiem, taču arī NHL jūt, ka nāk tā diena, ka sezonas vidū kāds no hokejistiem metīs galdā savas darba
attiecības un pateiks īsi – braucu uz KHL... Skaļākais no šī virziena
piemēriem ir Aleksandrs Radulovs, kas Nešvilas parakstīto līgumu iemeta
papīra kurvī un atgriezās Krievijā. Redzot, kā spēlētāju aģenti uzvedās
šajā pavasarī, ik pa brīdim piesaucot KHL piedāvājumu, NHL nekas cits
neatlika, ka vispirms palielināt klubiem algas cepuri, ko tie var tērēt
hokejistus samaksai, bet pēc tam parakstīt ar KHL vienošanos, par
noslēgto līgumu neaizskaramību. Tādu tipisku kaulēšanās piemēru nav tālu
jāmeklē: mūsu Kārlis Skrastiņš vispirms sagaidīja labu piedāvājumu no
Jaroslavļas Lokomotiv, bet pēc tam aizgāja pie Dalasas Stars menedžeriem
un pateica, ka – labprāt turpinātu spēlēt NHL, ja vien būtu saprātīgs
līguma risinājums. Tagad zināms, ka Dalasa mūsējam neko nepiedāvāja un
viņš paņēma krievu naudu, kas, starp citu, būs daudz lielāka par to, ko
pat savos labākajos kaujas gados Skrastiņš pelnīja NHL.Tas, ka
starp abām pusēm šobrīd notiek izpēte stratēģiskā līmenī, liecina tas
pats Skrastiņa piemērs. It kā jau NHL un KHL ir publiskojuši savu cieņas
un ētikas protokolu, tajā pašā laikā nervozitāte saglabājas. Ja reiz
Skrastiņš ir parakstījis ar KHL klubu līgumu, kāpēc NHL savā oficiālajā
mājas lapā ievieto hokejista vārdu ar piezīmi – vēl pieejamie un
neparakstītie brīvie aģenti. Kas interesanti – pirms mēneša šājā pašā
sarakstā Kārli neviens nevarēja atrast ne ar sveci, ne šķiltavām, bet
tagad, kad zināmas viņa juridiskās saistības ar Lokomotiv, amerikāņi
uzspēlē uz krievu komandas nerviem. Kaut kas līdzīgs bija maija beigās,
kad Skrastiņš vēl formāli bija Dalasas sistēmā, bet Jaroslavļā jau pūta
visās stabulēs, ka „latiš podpisal” (latvietis parakstīja). Toreiz
sūdīgi ap dūšu varēja būt Dalasai... Skaidrs, ka Skrastiņš tāpēc krievus
tagad neuzmetīs, taču tirgū šie informatīvie zemteksti nes savu fonu.
Ne jau par velti daudzi KHL klubu menedžeri (arī Sējējs) tagad spļaudās
par NHL algu griestu palielināšanu, jo tas nocēla viņiem no deguna
noskatītos hokejistus. Provizoriskās vienošanās izkūpēja brīdī, kad NHL
klubi nolika uz galda savas iespējas, kas izrādījās mazliet lielākas
nekā gaidīts. Materiālajā ziņā tās noteikti nekonkurē ar KHL treknumu,
taču, ja jāizvēlas zīmols, tad loģiski – jebkurš spēlētājs par mazliet
mazāku naudu paliks NHL vai tā tuvumā. Kā mūsu Broks Troters, kam
Monreāla iedeva divvirziena līgumu – bez garantijām, bet ar cerību. Ko
šajā sakarā raksta kanādiešu prese? Viņi Troteru sauc par brīdinājumu
tiem, kas tagad Canadiens nometnē vēlas izspiest lielāku labumu no
organizācijas. Raug, ir mums viens puisis, kas gadu uzspēlēja KHL klubā,
mazliet nopelnīja un tagad atgriežas mājās ar vēlmi – spēlēt NHL. Par
daudz mazāku piķi! Tā kā puiši – protieties, ņemiet to, ko jums dod,
nevis to, ko vēlaties.

Šodien Latvija atvadījās no Kārļa Skrastiņa. Izcila hokejista, taču tikpat izcila, pamatīga un labestīga cilvēka. Lauris Lizbovskis atgādināja, ka kādreiz esot izteicies, ka pamatīgums jāmēra skrastiņos. Tikpat labi skrastiņos varam mērīt arī labestīgumu.

2002. gada pasaules čempionāts hokejā. Kārlis uz to no Amerikas neierodas. Atbraucot, viņš droši vien no izlases izstumtu Oļegu Sorokinu. Kārlis grib, lai draugs spēlētu izlasē, un tādēļ pats paliek Amerikā. Pēc NHL sezonas sīka traumu buķete taču ir vienmēr.

2010. gads. Vankūveras olimpiskās spēles. Latvijas izlase diez cik labi nespēlē, un mikszonā to visādiem paņēmieniem mēģinu dabūt ārā no izlases kapteiņa mutes. Kārlis, kurš ar savu NHL pieredzi un prasmi varbūt arī varētu salikt visus kritikas punktus uz i, par saviem komandas biedriem neatļaujas pateikt neviena slikta vārda. Tie taču ir viņa komandas puikas, bet par savējiem sliktu runāt neklājas.

Šķiet tas ir 2000. gads, kad Kārlis tiek pie NHL naudas. Un tā ceļo uz Latviju. Mammai, tētim, māsām un brālim. Savējiem jāpalīdz!

2007. gada vasara. "Hansabankas" centrālajā mājā intervēju Kārli. Runājam ne tikai par hokeju, bet arī par dzīvi un tās jēgu. Notiek tas dažas dienas pirms Dzelzs vīra aizbraukšanas uz Ameriku. Apsolu, ka pirms publicēšanas interviju aizsūtīšu viņam uz emailu. Pēc divām nedēļām zvana Kārlis, vai noruna spēkā. Atvainojos, ka diktofonā nav ierakstījies pilnīgi nekas, bet pēc atmiņas restaurēt šādu sarunu neesmu spējīgs. Cits varbūt būtu kļuvis dusmīgs, Kārlis mierīgi nosaka: "Neuztraucies! Parunāsimies citu reizi, intervija nekur nepazudīs."

Kāds no Kārļa draugiem iekritis azartspēļu atkarībā. Paspēlējis visu, arī dzīvokli. Mēģinot glābt draugu, Kārlis nopērk lidmašīnas biļeti uz ASV, kur spēļu zāles ir tikai divās pilsētās - Lasvegasā un Atlantiksitijā. Nebūs draugam blakus spēļu zāle, būs glābts. Draugs samaina biļeti pret naudu un to nospēlē tepat Rīgā.

2000. gada pasaules čempionāts Pēterburgā. Kolēģim Mārim Zembergam "Dienas" pēdējā lappusē jāraksta apraksts par Kārli. Kompānijā, kurā piestājusi arī "Aurora", Māris datorā raksta, mēs ar Armandu Puči viņam palīdzam ar padomiem. Nezinu, kā manās ausīs bija nonākusi droša ziņa, ka Kārļa vecāki šķīrušies. Droši vien tāpēc, ka mamma vairāk dzīvojās pa Taureni, bet tētis Rīgā. Zembis savā aprakstā par šķiršanos arī uzraksta. Nākamajā dienā Kārlis nāk klāt smaidīdams - tā nu gan neesot patiesība. Cits par avīzē iesprukušu drukas kļūdu vai nepieskaitītu piespēli bijis nikns kā pūķis. Kārlis ar vieglu smaidu sejā...

Ļoti labestīgs cilvēks. Ar siltām un smaidīgām acīm. Tā smaida tikai labi cilvēki.

Ir reizes, kad negribas iet uz savas komandas treniņu. Tā jutos arī šodien - gribējās atkal redzēšanos ar "Dinamo" pavilkt tālāk uz priekšu. Kopš 7. septembra Latvijas hokejs nekad vairs nebūs tas, kas bija pirms tam. Līdz šim kaut šķirti, bet tomēr kopā dzīvojām vienā laukumā ar Kārli Skrastiņu, nu dzīvajiem jāturpina gājums bez Kārļa...

Treniņā pirms izlidošanas uz Kazaņu hokejistu sejas bija pelēkas kā zeme, par smaidu vai apcelšanos, kas ir treniņu spilgta iezīme, nemaz nerunājot. Visi slidoja, bet domas lidinājās kaut kur citur. Masierim Fjodoram Mazuram allaž zināma kāda situācijai noderīga anekdote, šodien pie Piņķu halles Fedja savu cigareti nopīpēja klusējot. Ar doktoru Āri Aivaru apspriežam pilota liktenīgo kļūdu. Katrā profesijā ir algoritmi, kas jāievēro, bet laikam taisnība tam anonīmajam krievu lidotajam, kurš pilota lēmumu pacelties gaisā no pusieskrējiena skaidro, ka kolēģis izvēlējies starp karjeru un dzīvību. Līdzi paņemot arī citu - 43 cilvēku dzīvības.

"Dinamo" apkalpojošā personāla pīppauzes parasti ir īsas. Kā jau cilvēkiem, kuriem jāskrien. Ekipējuma menedžeris Aleksejs Hromčenkovs šodien nav skrejošs. Būdams nesmēķētājs, tomēr palūdzu Ļoļikam vienu cigareti.

"Mēs ar Karluhu bijām divi, kas no "Dinamo" 1974. gada iesaukuma nonācām meistaros. Ļoti perspektīvs bija Nadežņikovs, bet Edgaram nopietns hokejs beidzās 18 gadu vecumā. Labs hokejists iznāktu no Andreja Štolcera, ja vien 14-15 gadu vecumā viņu neieraudzītu futbola treneri. Mums "Dinamo" sporta skolā hokeja pamatus ielika Helmūts Hincenbergs - viņš bija fanātiķis hokejā. Tāpat kā mēs daudzi. Dzīvoju Ikšķilē un kā šodien atceros, ka mans vilciens uz treniņu gāja 5:45. Trenējāmies Sporta pilī, bet īsta paradīze bija ziemā, kad varējām slidot "Dinamo" atklātajā hokeja laukumā. Kad 15 gadu vecumā mūs apvienoja ar "Latvijas bērzu", mūsu kompānija kļuva plašāka - Rodžers, Oļegs, Bondiks...
Esmu spēlējis arī vienā komandā ar Saleju. Vairs neatceros, kā to turnīru sauca, bet tas bija Tallinā un mēs ar Karluhu bijām Vissavienības "Dinamo" izlasē no Rīgas, bet Ruslans no Minskas. Nebiju Ruslanu redzējis kādus 16 gadus, Latvijas dzelzceļa kausā satiku. Domāju - viņš liela zvaigzne NHL, ko es uzbāzīšos, tā divas dienas viens otram apkārt staigājām. Kamēr viņš mani neatpazina: "Kas ir? Lepns esi kļuvis..." Nekādi nevarēja ienākt prātā, ka runājamies pēdējo reizi. Arī no Karluhas nešķīros kā uz mūžu... Tā ir ļoti liela likteņa netaisnība, ka esam zaudējuši tādus puišus. "Lokomotiv" bija labākā komanda visā līgā. Sākot ar masieri. Lieli meistari..."

Tiem, kam interesē "Dinamo" maiņu salikumi: Cibuļskis - Ozoliņš, M. Rēdlihs - Varjs - Melins, Reķis - Sotnieks, Ankipāns - Sprukts - Karsums, Laviņš - Galviņš, Meija - Džeriņš - Luceniuss, J. Rēdlihs - Andersons, Cipulis - Landmarks - Štāls, Bukarts, Podziņš. Muguras savainojuma dēļ zālē trenējās Ņiživijs, viņš arī nedodas pirmajā izbraukumā, bet Krišjānis Rēdlihs, kurš arī nodarbojās zālē, uz Tatarstānu lido. Vārtos Holts un Jučers.

Šodien kaut kā sevišķi mīļi izskatījās galvenā trenera Pekas Rautakalio mēģinājumi uzmundrināt spēlētājus. Pēc katras veiksmīgas kombinācijas un ripas nokļūšanas vārtos galvenais treneris ar savu nūju klapēja pa ledu... Lai jums visiem veicas!

Šis raksts tapa dažas stundas – pirms Kārļa... Biju aizgājis uz Rīgas Dinamo pēdējo treniņu – komanda gatavojās izbraukumam, slīpēja zīmējumus, pulēja ledu. Uzrakstīju un noliku malā ar domu – gan jau vakara gaitā... Vakars sanāca melns.

Gribēju kaut ko mainīt, salikt citus akcentus, jo notikumi pēc 7. septembra KHL ietvaros ieguvuši pavisam citu vilkmi. Nespēju... Ne aiz slinkuma – vienkārši, bija riebīga sajūta. Mainīt, mainīšanas pēc – stulbi. Lai gan – nekas vairs šajā līgā nebūs tā, kā bija pirms tās drūmās un traģiskās pēcpusdienas. Lasiet to, kā gribēju likt uz galda tovakar.
Pēc pēdējā punkta sekos daži teikumi... Rakstīju svētdien, vienpadsmitajā.

Peka nav Rimi – atlaižu nebūs...

„Pirmais izbraukums mums pateiks priekšā daudz – šīs pirmās četras spēles būs labs eksāmens. Mēs varēsim jau skaidrāk atbildēt – kas notiek ar šo komandu?” Tā rāmi pirms braukšanas uz Ufu murrā Rīgas Dinamo treneris Peka Rautakalio. Viņš šobrīd neizskatās pēc cilvēka, kas var kādam uzbļaut, vai atsēdināt, lai gan – to ir darījis. Vēl nesenajā turnīrā Donbasā uz rezerves sola tālāko galu tika aizsūtīts viens no komandas aizsardzības veterāniem...

Komandas pēdējais treniņš pirms izbraukuma bija radošs, jo tika slīpēta spēle nevienādos sastāvos. Jaunā slota sāks sezonu ar divām vairākuma maiņām, kas uz ledus izskatījās šādi: Melins-Varjs-Miķelis-Cibuļskis-Ozoliņš; Karsums-Lundmarks-Ankipāns-Sotnieks-Krišjānis. Protams, ja savainoti nebūtu Ņiživijs un Sprukts, tad viss izskatītos savādāk, taču šobrīd ir tā, kā ir. Peka secina: „Šajā biznesā, ko saucam par hokeju, nekad nav situācija, kad viss ir kārtība, viss ir paredzams – atliek tikai rullēt. Es runāju par savainojumiem, kas tagad ir dažiem spēlētājiem. Tādas lietas notiek. Tāpat būs arī turpmāk – mums nebūs neviena nedēļa, kurā varēsim teikt, ka visi esam fiziski veseli, spējīgi atdot spēlei maksimālo. Bet, tāds ir hokejs, tāda ir šī spēle. Kā upe, kas plūst un mainās. Mums ir jāprot laukumā pielāgoties jebkurai situācijai, neatkarīgi no apstākļiem, kas mūs ietekmē vai pārsteidz.” Sprukts brauks kopā ar komandu, bet Ņiživijs varētu pievienoties sastāvam uz trešo vai ceturto maču. Arī Galviņš treniņu vēroja no laukuma malas, taču ārsti sola, ka viņu dabūšot uz pekām līdz pirmajai oficiālajai svilpei.

Vai komanda ir gatava lielajam darba cēlienam? Treneris turpina:
„Mani pieņēmumi vai cerības no sākuma bija piezemētas. Zināju, ka lielākajai daļai no puišiem jaunā kārtība būs kaut kas līdz šim nebijis, jauns – katrs vingrinājums, katra diena. Tomēr – pamazām viņi saprata. Treniņnometne bija ļoti laba, bet, kad sākās pārbaudes spēles, vīri ieraudzīja – hei, tie citi arī smagi strādā, lai neļautu mums uzvarēt. Tad sākās radošais darbs – kā mums izveidot tādu spēles modeli, kas būtu veiksmīgs. Sākām ar izpratni par aizsardzību. Rīgas turnīrā jau acis spīdēja un arī kājas un rokas sāka klausīt. Tad sekoja turnīrs Ukrainā un man likās, ka puiši gāja laukumā ar domu darīt lietas, ko viņi vēl nemaz nav iemācījušies. Nesanāca... Nekas nenotiks automātiski, ja nebūs darbs un izpratne – simtprocentīga atdeve katrā treniņā, katrā spēlē, katrā maiņā, kurā esi uz laukuma. Uz papīra mēs neesam labākā komanda šajā līgā, taču papīrs nespēlē. Mēs varam uzvarēt komandas, kas par mums ir daudz stiprākas - to var izdarīt tikai ar stingru disciplīnu aizsardzībā un realizējot iespējas, kas mums rodas uzbrukumā.”

Kas spēlēs, kādas būs maiņas? Pēdējā treniņā tika piepildīti šādi akcenti: uzbrukumā -
Meiķelis-Varjs-Melins
Karsums-Lusenius- Ankipāns
Podziņš – Lundmarks – Meija
Cipulis – Džeriņš – Štāls.
Aizsargu pāri: Sotnieks-Reķis; Ozoliņš-Cibuļskis; abi Rēdlihi, Laviņš-Andersons.
Kā redzams, jau minēto hokejistu savainojumi ir ieviesuši nopietnas korekcijas virknējumos, ja tos salīdzina, piemēram, ar Rīgas turnīru. Bukartu meta pie Luseniusa, pamīšus – te Karsuma, te Ankipāna vietā. „Ātrums noteiks visu. Ja neslidosim un neizpildīsim uz ledus kombinācijas pilnā ātrumā, nevarēsim sasniegt savus mērķus. Ja ripa ir pie mums, tai ir jākustās ātri, ja pie pretinieka – mums ir jābūt viņam blakus. Uzreiz! Laukuma izmēram šajā gadījumā nav nozīmes, lai gan šo stilu sauc par ziemeļmerikas hokeju, kuru spēlē uz mazāka ledus. Mums ir jābūt aktīviem – tas ir manas trenera filozofijas pamatā”, savu sastāva domu pamato Rautakalio. Kas mums būs vadošā jeb trieciena maiņa? „Šis ir komandas darbs, nevis līderu parāde. Visi strādā, lai komanda sasniegtu mērķi. Katra maiņa kā izšķirošā, kā svarīgākā – neatkarīgi, cik sekundes esi laukumā. Protams, spēles gaitā var būt situācija, kad pāriesim uz trīs vai pat divām maiņām, taču tas nemazina kopējo attieksmi pret darbu – jāstrādā būs sirsnīgi, visiem. Bez atlaidēm.”

Pirms pāris nedēļām Peka šķendējās, ka spēlētāji ir visai kūtri, komunicējot viens ar otru uz ledus. Tagad – pēdējā treniņā balsis bija skaļas. „Jā, man arī prieks par to – dzirdu, ka viņi sākuši viens otru uzmundrināt, teikt priekšā – sak, to es segšu, tas ir tavējais vai tamlīdzīgi. Spēlei tas tikai palīdz.” Kapteinis Ozoliņš paliek pēc treniņa uz ledus ilgāk un ar vairākiem komandas biedriem meklē acu un ausu kontaktu. „Mēs parunājāmies... Te situācija ir diezgan vienkārša – nekāda filozofija, nekāda prātuļošana - kas būtu, ja būtu. Treneris liek, tad izpildām viņa plānu. Ja mēs sāksim to apšaubīt, tad nekas nesanāks. Puikām jau patīk parunāties, dzīvot atmiņās par epizodēm, kas nav izdevušās, tas neizbēgami līdzi nes liekas kaislības. Dažiem es pateicu – mutes ciet! Vai saprot? Domāju, ka vēl nesaprot, taču sāksim spēlēt un redzēsim. Vieglu sezonas sākumu neparedzu, taču dažos gadījumos ir svētīgi arī dabūt pa muti, lai pēc tam aizdomātos – kas ir kārtība laukumā”, kapteinis skarbi noskalda. Pēc treniņa komandai bija maza sapulcīte ar kluba īpašnieku pilnvarotajām personām – Savickis ar miesassargu un Kalvīti bija, Ulmanis – nebija. Tad bija kopīga fotografēšanās uz Piņķu halles kāpnēm.

Trīs stundas vēlāk hokeja pasaule satumsa...

Šo pēdējo teikumu uzrakstīju tajā skumjajā un lietainajā vakarā, taču pašu rakstu – lasīt nevienam nedevu. Kas tagad ir zināms, kas mainījies? Jaroslavļas Lokomotiv šajā KHL sezonā nespēlēs. Čempionāts mums sāksies ar spēli Kazaņā – kā plānots kalendārā. Atliktās divas cīņas pret Salavat Julajev un Ņefethimik visticamāk tiks izmētātas kaut kad sezonas gaitā. Rīgas Dinamo šajās dienās trenējās, bet uz Kazaņu izbrauks pirmdien. Maiņas – pa lielam, kā rakstīju, kā redzēju todien. Spruktu joprojām grauž rokas savainojums, Saškam sāp mugura. Kas notiek komandā un spēlētāju galvās – vai tas vispār ir aprakstāms? Fizisko gatavību var izmērīt ar datoru un vingrinājumu palīdzību, ja sāp plecs vai kājas, var iedzert zāles, palūgt dokam šprici... Ko darīt, ja sāp dvēsele? Visai komandai. Ņiživijs bija Lokomotiv krievu hokejistu bērēs Jaroslavļā, Melins aizbrauca uz Zviedriju atvadīties no sava labākā drauga vārtsarga Stefana Līva, kurš arī bija tajā lidmašīnā... Pārējie Rīgā gaidīja Kārli un raudāja. Tas bija skaudri, nežēlīgi un – joprojām neticami. Hokejam šobrīd nav nekādas nozīme, spēles plāniem un zīmējumiem – tāpat. Neviens nav tik stiprs, lai izliktos vai mierinātu sevi, ka – tāda ir dzīve. Neviens!
Šajā sezonā vēlēt veiksmi ir mazliet absurdi, bet – ko citu vēl?
Puikas, turās! Ir jāturās!

Aviokatastrofa Jaroslavļā, kurā Latvijas hokejs ir zaudējis vienu no saviem visu laiku labākajiem aizsargiem Kārli Skrastiņu, varbūt arī ir nejaušība, taču tā kopā ar citiem notikumiem saliekas kopā kā puzles gabaliņi.

Nav zināms, cik veca bija lidmašīna, ar kuru savā pēdējā ceļojumā devās Jaroslavļas „Lokomotīves” hokejisti, taču šo lidmašīnas tipu („Jak-42”) sāka ražot jau 1980. gadā. Iespējams, ka pa vairāk kā 30 gadiem nekas daudz aviobūvniecībā nav mainījies, tomēr vēlēšanās par visām varītēm turēties pie nacionālās rūpniecības paraugiem ir vedusi pie biežām aviokatastrofām gan Krievijā, gan Krievijas lidsabiedrībās. Parasti gan lidmašīnas ir bijušas mazākas vecāka modeļa, bet upuru skaits – pieticīgāks. „Krievijas aviācijas īpatnībās” viens ir Krievijas lidmašīnu konkurētspēja ar to ārzemju analogiem, otrs – tehniskā personāla un pilotu vēlme visu izdarīt, kā nākas, nevis cerēt, ka šoreiz varbūt nekas nenotiks. Iespējams, arī citur pasaulē tik bieži kā Krievijā krīt lidmašīnas, taču mums jāsamierinās ar domu, ka esam Krievijas interešu sfērā un tās medijos paustais līdz mums atnāk ātrāk nekā, piemēram, no Dienvidamerikas.

Tāpat nepārsteidz, ka pagājušā gada sākumā pie Smoļenskas aviokatastrofā bojā gāja Polijas prezidents ar svītu. Par iemesliem vēl tiek spriests, taču faktus nevar apstrīdēt. Pirmkārt, tā bija krievu ražota lidmašīna „Tu-154”, otrkārt, tā tikko kā bija atgriezusies no kapitālā remonta, bet, treškārt, tāpat avarēja, uz Krievijas zemes. Lai nu paliek sazvērestības teorijas, bet es nejaušībām neticu.

Nākamais ķēdes posms – talantīgā krievu hokejista, Omskas „Avangard” talanta Alekseja Čerepanova nāve Čehovas ledus arēnā spēles laikā pret turienes „Vitjaz”. Ne jau pats fakts toreiz izsauca pamatotu sašutumu, kaut gan arī tas nav normāli, ja deviņpadsmitgadīgi hokejisti mirst laukumā, bet gan tas, ka nebija iespējams nekavējoties sniegt medicīnisko palīdzību. Kad pēc 12 minūtēm atbrauca ātrās palīdzības mašīna, defibrilatoram, kas domāts sirdsdarbības atjaunošanai, bija bojāts akumulators... Nebija ierēķināts, ka šodien mirs hokejists. A varbūt nekas nenotiks?

Nākamais gadījums – pagājušās sezonas 12. decembra spēle Kazaņā starp vietējo „Ak Bars” un „Dinamo Rīgu”. Vārti mačā netika gūti vairāk kā piecdesmit minūtes. 53. minūtē skaitliskajā vairākumā vadībā izvirzījās mājinieki, bet „Dinamo” pēc nedaudz vairāk kā divām ar pusi minūtēm rezultātu izlīdzināja – skaitliskajā vairākumā „vainīgais” bija Mārtiņš Karsums. Tūlīt pretuzbrukumā no Miķeļa Rēdliha ripa iespurdza mājinieku vārtos. Ilgi videotiesnesis vērtēja, vai vārti gūti pareizi. Kaut arī mājinieku aizsarga žņaugos Miķelis nebija spējīgs izdarīt nevienu apzinātu kustību ne ar kāju, ne roku, tiesnesis lēma par labu mājiniekiem. Tur tikai aklais varēja saskatīt kādu pārkāpumu no Rēdliha puses. Tiesnesis... bija akls...

Tūlīt „Ak Bars” iemeta arī uzvaru nesošos vārtus, un... sākās skaidrošanās, kas beidzās ar gandrīz vienprātīgu verdiktu, turklāt ne tikai „Dinamo” nometnē, ka vārti bija jāskaita. Ja nemaldos, līdz sezonas beigām tiesnesis tika atstādināts no pienākumu pildīšanas. Kas tur bija? Naudas piesolīšana par apzinātu kļūdu? Vēlēšanās izpatikt Tatarstānas vadītājiem, kas biezā slānī bija sanākuši uz maču? Lai kā arī tur būtu, reizēm tikai KHL prezidenta, kurš vienlaikus vada arī vareno Sanktpēterburgas SKA, Aleksandra Medvedeva iejaukšanās ir ļāvusi atgriezties realitātē dažām hokejā esošām personām. Piemēram, kā 2009./2010. gada pleiofu pirmajā kārtā, kad dinamieši vareno SKA jau bija izģērbuši līdz jostasvietai un soģi sāka zāģēt mūsējos. Tikai Medvedeva „parunāšanās” ar tiesnešiem atjaunoja kārtību un nosacītu bezkaislīgumu laukumā.

Vēl viens uzskatāms līgas bezdarbības piemērs ir nespēja vai nevēlēšanās tikt galā ar Čehovas „Vitjaz” kaušļiem. Droši vien, ka šajā jomā kādi mēri tiks pieņemti tikai tad, kad kādu no hokejistiem nositīs.

Ja līga pretendē uz pasaules varenākās statusu, apdzenot NHL (pašapziņas krieviem nekad nav trūcis), tad arī sīkumos tai jābūt labākai par aizokeāna līgu. Ja NHL norāda komandas budžetu un ir zināmas hokejistu algas, neko tamlīdzīgu neesmu dzirdējis par KHL, kur joprojām oligarhi (latviešu politiķu savas bezdarbības maskēšanai piesauktie Šlesers, Lembergs un Šķēle šķiet pūkainas rotaļlietas) atmazgā savus naudas līdzekļus un nemirkšķinādami pārkāpj it kā noteiktos algu griestus. Turklāt nemaksājot nodokļus. Pašreiz KHL reizēm atgādina veco ļaužu pansionātu Krievijas un citu valstu hokejistiem, kuri grib saņemt tikpat cik NHL, bet strādāt mazāk. Cik tāda līga ir dzīvotspējīga, ja nav kreisās naudas, apliecināja WHA aiz okeāna pagājušā gadsimta 70. gados.

Nezinu, ko solīja tam pašam Omskas „Avangarda” līderim čehu leģendai Jaromiram Jagram, ja viņš piekrita spēlēt KHL, turklāt darīja to vairākas sezonas, taču ir skaidrs, ka, aizbraucot uz NHL, viņš nodemonstrēja, ka krievu tikumi viņam ir apriebušies. KHL daudzās lietās cenšas kopēt NHL, cerot, ka tā ātrāk „panāks un apdzīs” amerikāņus un kanādiešus. Cerot uz attīstību kvantitatīvi, nevis kvalitatīvi, arī „Dinamo” tika piedāvāta vieta līgā, tāpēc tur spēlē Minskas „Dinamo”, „Baris” no Kazahstānas un no šīs sezonas arī slovāku „Lev”. Lai demonstrētu, ka līgai iet arvien labāk, ka tā plešas. Tur varētu tikt iesaistīti kaut vai Ēģiptes „Monarhi” ar Krievijas spēlētājiem un naudu, ja Tutanhamona pēcteči uz šādu avantūru parakstītos. Nauda nevar atsvērt visu, tāpēc ne visi dodas spēlēt hokeju uz Krieviju, lai paciestu pastāvīgās neērtības, infrastruktūras un kultūras trūkumu kaut vai tajā pašā saskarsmē.

Piekrītu, līga ir jauna, mācās no savām kļūdām un progresē, taču ir lietas, kuras, ja uzrakstītas uz papīra, apstiprinātas, tad arī jāizpilda. Krievijā tā nenotiek, jo liela porcija domā pēc principa „a varbūt šoreiz nekas nenotiks”. Kāpēc par to runāju līgas sakarā? Tāpēc, ka līga tāds pats samazināts valsts spogulis vien ir. Taču krieviem vajadzētu atcerēties vienu lietu – ja viņi grib iesaistīt savās rindās arī kādus normālu valstu, domātas – Eiropas attīstīto, nevis to, kas tās mēģina panākt, klubus, ir jābūt kārtībai, nevis bardakam. Augusta pirmajā pusē iznāca parunāties ar „Dinamo Rīga” jauno galveno treneri somu Peku Rautakalio, un vakardienas traģēdijas sakarā prātā nāk viņa vārdi: „Somijā ar interesi raugās, kā līga (KHL) attīstīsies.” Starp citu, lielo interviju par Rautakalio hokejista un trenera gaitām, vīna biznesu, dzīves uztveri, principiem, golfu, tuksnesi un citām interesantām atziņām varēsiet lasīt jau pēc nedēļas – 15. septembrī iznāks „Sporta Avīzes” KHL sezonas sākumam veltītais 192 lapas biezais hokeja speciālizdevums.

Kā jūs domājat, kāpēc somi raugās, kāpēc KHL jau nav iestājies vismaz pirmais Somijas klubs? Kāpēc tur ir tikai atsevišķi somu hokejisti? Tāpēc, ka viņi negrib iesaistīties apšaubāmos pasākumos. Viņi nogaida, lai redzētu, kā līga atrisinās savas pašreizējās grūtības, un vai atrisinās. Viņi saprot, ka viegli izjaukt esošo, gadu gadiem uzturēto sistēmu, bet izgāšanās gadījumā grūti to sastutēt atpakaļ. Krievijā nesaprot, kāpēc visi tagad nemetas tās (KHL) apskāvienos, taču tiek aizmirsts, ka bez tā, ka līgā potenciāli tiek spēlēts otrs labākais hokejs pasaulē un algu maksāšanā KHL klubi reizēm var mierīgi pārspļaut NHL klubus, hokejs, piemēram, tajā pašā Somijā ir ļoti populārs, pats populārākais sporta veids valstī. Somi skatās, zviedri, šveicieši, bet viņiem ir sakārtots iekšējais čempionāts. Vai nāks arī uz KHL spēlēm? Mums ir atmiņas un nostaļģija pēc Rīgas „Dinamo” spēles, kad tā bija iespēja iekost valstij, kas mūs anektējusi. Ne šveiciešiem, ne zviedriem, ne somiem (viņiem ir zviedri) šādas nostaļģijas nav, bet vietā piedāvātajam produktam bez spīdīga papīrīša prasās redzēt arī konfektes izskatu. Ne velti arī čehi uzlika veto savas komandas iesaistīšanai KHL. Savukārt mēs esam līgai vajadzīgi kā reklāmas rullītis, lai apliecinātu, ka vismaz vienā vietā, Rīgā ir jēdzīgi līdzjutēji, māk strādāt menedžments un ka pēc pāris gadiem arī citās pilsētās tā būs. Nu, pēc gadiem piecdesmit... Pēdējo piebildi gan potenciālajiem sadarbības partneriem nesaka. Šī aviokatastrofa liks daudziem teicamiem hokejistiem trīsreiz, piecreiz un septiņreiz pārdomāt, vai ir vērts doties uz valsti, kurā krīt lidmašīnas ar hokejistiem.

Ir gājuši bojā daudzi izcili hokejisti, ir izpostīts „Lokomotīves” kluba vairāku gadu darbs, iespējams, šā gada Gagarina kausa izcīnīšanai. Tagad līgai būs iespēja parādīt, ka tā var tikt galā ar grūtībām. To liks aiz auss potenciālie sadarbības partneri un potenciālie klubi, kas varētu iesaistīties līgā. Lielā mērā no šīs rīcības atkarīga KHL nākotne. Ko darīt „Dinamo Rīgas” hokejistiem un klubam? Jau stāties ārā no līgas un meklēt darbu citur? Baidīties, ka ar mums var iziet tikpat plāni kā „Lokomotīves” hokejistiem? Hokejistiem jāizrāda pēdējais gods Kārlim un jāturpina spēlēt. Ja jau esam iebāzuši galvu šajā cilpā un esam starp labākajiem vismaz menedžmentā un ekonomiskā līdzekļu apsaimniekošanā, turklāt kāds par to maksā, kāpēc nespēlēt? Valsts čempionātu „Dinamo” negrauj, jo varbūt tāds ir bijis vienu sezonu 90. gadu vidū. Var spēlēt savās mājās, arī algas ir krietni labākas kā lielajā vairumā piedāvājumu ārpus KHL. Tas jāizmanto, jāpiesaista leģionāri, kam Rīga ir vairākas pakāpes augstāk par Krievijas pilsētām, jātrenē puiši cīņās ar augstas klases pretiniekiem un... jāpiever acis uz to bardaku, kas valda Krievijā, tā sakot, jāpiecieš mazas neērtības, piemēram, saukāšana par fašistiem Krievijas ārēs. Grūtībās cilvēks norūdās, un arī āda kļūst biezāka.

Saka, ka zibens divreiz vienā vietā nesperot. Arī iespēja, ka avarēs vēl kāds lidaparāts ar līgas hokejistiem uz borta, ir mikroskopiska, un cerība, ka nebūsim nākamajā lidmašīnā, gana liela. Ja esam gatavi citām grūtībām, turpinām! Kas teica, ka būs viegli? NHL mēs neesam vajadzīgi, un citās valstīs mums piedāvā zemu apmaksātu darbu zemākajās līgās. Tāpēc jāspēlē KHL. Tagad arī par Skrastiņu... Paturot prātā Krievijas īpatnības un neaizmirstot, ka arī Latvijā vēl ir daudz ko darīt, lai sasniegtu perfekciju.

P.s. Hokejs Jaroslavļā bija un būs atkal. Taču mums pietrūkst un pietrūks Kārļa Skrastiņa...